Māksla palūgt

TED grāmatā Amanda Palmere ir minēta kā piemērs, no kura mācīties, gatavojot publisko runu. Tiek aprakstīts viņas runas gatavošanas veids un treniņi – Amandas runas vieglums ir smaga darba rezultāts vairāku mēnešu garumā. Runas forma bija brīnišķīga, bet tās saturs… ir kas tāds, kas man tieši šobrīd bija jādzird.

Amanda Palmere lieliski izskaidro pūļfinsēšanas spēku. Apraksta to, kāda ir sajūta lūgt. Kāda – dot. Un kā šajās intīmajās lūdzēja – devēja abpusēji labvēlīgajās un sapratnes pilnajās attiecībās ielaužas balss no malas “ej strādāt!”.

Kopš atgriešanās esmu satikusies un beidzot iepazinusies dzīvē ar vienu daļu no saviem atbalstītājiem, kurus iepriekš pazinu vien vārda veidolā, vairumam no viņiem izdevies pateikt paldies, uzsaucot “tēju” vai palīdzot ar idejām. Pirms pāris nedēļām pusdienojām ar vienu meiteni, kas manā ceļā bija viena no dāsnākajām atbalstītājām. Izpļāpājāmies no sirds un no rajona, rēķina brīdī uzstāju uz izmaksāšanu, jo gana jau esmu sarunu biedrenes laipnību baudījusi. Viņa, savukārt, apgalvoja, ka ir jau sen saņēmusi atpakaļ “ieguldīto” emociju valūtā. Nezinu, kā mēs līdz tam nonācām, bet pāris teikumi šurpu turpu, un viņa sāka raudāt. Es gandrīz. No tā, ka sēž manā priekšā sieviete, kas tik daudz devusi – skaista kā bilde, gudra kā skudra, silta kā ezers naktī pēc saulainas vasaras dienas. Un raud.

Savukārt citi turpina sūtīt komentārus, kurus es neapstiprinu blogā, lai nepiesārņotu ēteru. Pēdējais bija šodien, pēc iepriekšējā ieraksta par grāmatām. Man nav izprotams mazohisms kā žanrs – ja tev kaut kas nepatīk (šajā gadījumā mans blogs vai persona), kāpēc ir jāturpina mocīties un lasīt? (šis ir retorisks jautājums). Cilvēki, kas nav neko devuši, turpina zākāt, bet tie, kas ir – raud un saka paldies. Diezgan paradoksāli.

Tas, ka izmantošu pūļfinansēšanas iespēju arī turpmāk, ir diezgan droši. Pilnīgi noteikti, lai palīdzētu citiem. Pagaidām ir izdevies turēt arī jaungada solījumu sev un soctīklos aicināt kādu palīdzēt tikai tad, ja pats esi “roku pielicis”. Tomēr, kas attiecas uz pūļfinansēšanu savām aktivitātēm, neesmu tik pārliecināta un drīzāk sliecos uz “nē”.  Bet, noskatoties Amandas runu “māksla palūgt”, “nē” vairs nejūtas tik pārliecināts.