“Kur ir, tur rodas” – visai plaši interpretējamais teiciens manā dzīvē šobrīd iederas dažādu publisku aktivitāšu kontekstā. Esi “nokopis” vienu interviju, kad aiz stūra parādās nākamā, esi knapi nolasījis vienu lekciju, kad jau jāsāk gatavoties citai. Un dažreiz neviļus piezogas doma – vai un kāpēc tev to vajag. Pavadīt krietnu brīvā laika daļu pie datora gatavojoties, tad pēc darba dienas savākties, aizkrāsot nogurumu ap acīm un atdot daļu sevis pārdesmit cilvēkiem, kā šovakar.
Bet diezgan ātri atnāk “vai un kāpēc” atbildes. Un visdažādākajos veidos. Dažas jau tai pašā vakarā – kāds paldies puķu un vārdu veidolā, kāds iedvesmas velnēns, kas (cerams) turpinās jaukt atnākušajiem prātus. Un, nekad nevar zināt, kā viena darbība sasiesies ar citu. Piemēram, pēc Liepājas konferences, mani jau atraduši vairāki ļoti interesanti cilvēki un idejas. Joprojām nezinu – cik un kas nākotnē iznāks, bet priekšnojautas ir labas. Vienas lietas ved pie citām, tas nu ir fakts.
Un vēlēšanās tāpat. Pavisam mazs piemērs no svētdienas vakara. Pēc brīnišķīgas nedēļas nogales, kurā atklāju sen redzētus, bet līdz šim neieraudzītus Rīgas leņķus, atkal satikos ar mantrām un jūru, braucu mājās visādiem ēdamiem labumiem ķešā. Braucu un pie sevis domāju. Tā jau man dzīve diezgan krāšņa un piepildīta, par spīti vienpatības laikam. Tomēr viena lieta gan draņķīga – ļoti patīk gatavot ēst, bet gatavot tikai sev un arī ēst vienatnē dažreiz ir drusku skumīgi. Tagad arī – pagatavošu tikko sapirkto un droši vien nedēļu ēdīšu. Eh.
Vakariņu šmorēšana vēl nav pusē, kad telefonā ieskrien Airbnb īsziņa – spāņu pārītim nojukusi plānotā nakšņošana Rīgā, vai varot pie manis šovakar palikt. Kāda runa. Pēc stundas šie ir klāt, iekārtojas istabā un pievienojas virtuves dzīvē. Tā nu mēs pavadām burvīgu vakaru – ēdam vakariņam, dzenam jokus, apmaināmies ceļa stāstiem, līdz pusnakts un tuvojošās darba nedēļas apzinīgums aizdzen pie miera.
Rosāmies un vēlamies! 🙂
