Pēc spraiga darbīguma perioda beidzot pienākusi nedēļas nogale, kurā var nestrādāt darba darbus un godīgi atpūsties. Tā kā pēc atgriešanās vēl neesmu paspējusi tuvumā apskatīt dažus mīļus degunus, tad mani ceļi ved uz Jelgavu.
Neplānotā ciemošanās izvēršas ne vien neplānoti jauka, bet pat plūdeni pāriet ceļojumā uz ārzemēm. Manējie izdomājuši, citēju “aizbraukt iedzert kafiju uz Šauļiem” un aicina mani piebiedroties. Kāpēc gan ne!
Tā nu mēs visi sestdienas rītā salecam auto un laižam uz Šauļiem, kas no Jelgavas atrodas nieka 85 km attālumā. Pirmo apstāšanos veicam pie robežas – saku draugiem, ka jāiemūžina brīdis, kad pirmo reizi pēc atgriešanās šķērsoju valsts robežu. Safočējuši stabus, zīmes un pašus, iebraucam Lietuvā. Jau pēc pāris kilometriem piestājam atkal – jāpalīdz nomainīt riepa kādai ar remontrīkiem ne visai labi aprīkotai mašīnai – draudzenes vīrs tiek pie labas karmas nedēļai.
Pēc nepilnas stundas ieripojam Šauļos un dodamies pastaigā pa slapjas ziemas pilnām pilsētas ielām. Arī tajās var atrast pa kādam prieka brīdim – te drukni rūķi satupuši zālienā, te vecu žogu atdzīvina grafiti māksla. Tomēr drūmais laiks vairāk vilina iekštelpās.
Iebrienam vietējās šokolādes fabrikas “Rūta” muzejā – tas esot bijis pirmais šokolādes muzejs Baltijā, mūsējie esot radušies vēlāk, pusleitiski – puskrieviski pastāsta muzeja darbiniece. Te var noskaidrot visu par kakao pupiņu izcelsmi un to pārvēršanu šokolādes kārumos, aplūkot šādus tādus vēstures artefaktus un izsekot pašas rūpnīcas tapšanas un attīstības līkločiem. Te var uzzināt, ka cena par trusi savulaik bijušas 30 kakao pupiņas, bet smalko kungu ūsu neiemērkšanu šokolādē novērsusi speciāla porcelāna uzparikte krūzītes augšdaļā. Uz sienas uzskatāmi demonstrēta dažādu šokolādes veidu sastāvdaļu apjoms, kā arī fakti par to, kurās valstīs dzīvo lielākie kārumnieki. Kā izrādās, tie ir briti, kas gadā vidēji apēd veselus 11 kilogramus šokolādes. Pasaulē šokolāde galīgi nav cieņā Indijā un Ķīnā, bet no Baltijas valstīm, izrādās, mēs esam visšvakākie šokolādes ēdāji – notiesājam vien 2,9 kg gadā, kamēr leiši tiek galā ar 3,7 kg, bet igauņi ar veseliem 5,5 kg. Izskatās, ka latvieši šeit ir gana bieži viesi, jo muzeja “fondos” atrodas videofilma par tēmu latviešu valodā, ko mums par godu arī nodemonstrē. Apmeklējumu noslēdzam ar krišanu kārdinājumā lejas bodē – sanašķējamies uz vietas un paķeram šo to mājupceļam.
Mūsu ārvalstu vizīte turpinās ar nelielā leļļu muzeja apmeklējumu, kas iesākumā neizskatās diez ko aizraujošs, tomēr, kad gide sāk stāstīt par mazajām figūriņām sīkāk, ir diezgan interesanti. Arī no Latvijas šeit sasēdināta pieklājīga kolekcija – ir gan slavenā Baiba, gan drusku amizants Lāčplēsis. Gide stāsta, ka gruzīni sākumā savas lelles esot smādējuši – neesot gluži autentiskas, bet beigās atmaiguši un atzinuši, ka viena otra esot tīri tā neko. Bijuši gatavi arī atsūtīt kolekcijai krāšņākus eksemplārus, bet ar vienu nosacījumu – lai Gruzijas plauktiņš tiktu pārvietots tuvāk Eiropai. Darbiniece mums vaicā, kāpēc krievu matrjoškas veidotas viena iekš otras. Draudzenes astoņgadīgais dēls nāk klajā ar teoriju, ko viņa atzīst par gana oriģinālu un pielietojumu – tie esot dažādi sievietes dzīves posmi no dzimšanas līdz sirmam vecumam. Tomēr gide piebilst, ka lasījusi arī citu versiju – daudzie slāņi simbolizējot cilvēka ēteriskos ķermeņu. Noslēgumā darbiniece iedod katram viena eksponāta bildīti – meklē nu tur redzamo skaistuli starp 800 eksponātiem.
Lai arī Šauļos vēl apskatāms velosipēdu un kaķu muzejs, zelta puisēns un citi “dostoprimečatjelnostji”, mums šodienai pietiek un, vēl mirkli pastaigājušies pa ielām un ieturējušies vietējā krogā (un iedzēruši kafiju un co), stūrējam atpakaļ uz mājām. Tas, manā skatījumā, ir viens no daudzajiem Eiropas jaukumiem – mums ir iespēja no rīta pamosties un izdomāt: aizbraukšu šodien uz ….. ! Ārzemes paliek ārzemes! 🙂
