Man vienmēr patikušas darba blakusparādības. Forši darba kolēģi, ar kuriem var gan rakt, gan uzdziedāt, sadarbības partneri, kurus dzīve pārvērš draugos, pasākumi, uz kuriem tu citādi netiktu un vietas, kuras neredzētu. Labi, dažus notikumus un vietas būtu iespējams apmeklēt arī tāpat vien, bet pieredze rāda, ka mūsu dzīve ir tik skrejoša, ka reti atrodas laiks kategorijai “tāpat vien”.
Par ko stāsts? Šodien mans darbiņš rīkoja pasākumu jaunajā LU Dabaszinātņu centrā, pēc kura bija iespēja doties ekskursijā un apskatīt pašu māju. Mī un žē! Ēkas izskats un saturs ir tik pārsteidzoši moderns un gaumīgs, gandrīz vai neticas, ka kaut kas tāds sastopams Latvijā. Stikla, koka un betona draudzība, saderīgas krāsas, Kristīnes Luīzes Avotiņas sienu zīmējumi, modernas laboratorijas, informācijas sistēmas, siltumnīca uz jumta un kas tik vēl nē.
Mājas saimnieki labprāt uzņem viesus, interesentu, jo īpaši no skolām, netrūkst. Varbūt mazliet savdabīgs veids, kā ieinteresēt jauniešus dabaszinātnēs, bet kāpēc ne. Katrā ziņā ne viens vien mūsu ekskursijas dalībnieks (un arī es), redzot to visu, ar baltu skaudību nopūtās – ja mūsu laikos būtu bijis iespējams studēt šādos apstākļos… Bet tagadējiem jauniešiem ir un tas ir ko-lo-sā-li! Ļoti, ļoti priecājos, ka Latvijā ir tapis tik skaists un jēdzīgs projekts! Aizejiet apskatīt, ja vēl neesat paspējuši, šeit neliels ieskats bildēs.
