Atpakaļ Latvijā

Stāsti

Piezemējoties Stokholmā, esam sešās stundās apdzinuši sešas stundas. Manā galvā ir seši no rīta, bet pulkstenis rāda 12 dienā. Uz pasu pārbaudi ir neliela rinda, bet tā virzās pasakaini ātri. Sieviete aši ieskatās pasē, uzmet man īsu skatienu un paziņo – welcome! Tik ātri un tik vienkārši. Dažreiz arī ASV vai Kanādas robežas šķērsošana izvērtās vienkārša, bet dažreiz pratināšana bija gara un diezgan nepatīkama. Īsāk sakot, labi būt atpakaļ Eiropas Savienībā, kuru bieži lamājam, bet kuras labos darbus un devumu ikdienā mēdzam nepamanīt. Un, šādām “ikdienas lietām”, kā zināms, novērtējums parādās, kad tās pazaudētas. Ļoti ceru, ka līdz tam nenonāksim.

Piekodinājusi latviešu pārim man iespert, ja viņi mani neredz pie iekāpšanas vārtiem, atrodu klusu grīdas pleķi aiz viena no iekāpšanas vārtu kubiem, izvelku guļammaisu un liekos uz auss. It kā jau laiks pietiktu arī nonākšanai Stokholmas centrā, bet – esmu tur jau ne reizi vien bijusi, tas nav pārāk lēti, ārā ir draņķīgs laiks, man nāks miegs… īsāk sakot, šo pasākumu izlaidīšu. Viens no sēdus stāvoklī pavadītas nakts “priekiem” ir kājas no ceļiem uz leju, kurās sakrājies viss pasaules smagums. Tik labi tās vienkārši izstiept horizontāli, pat ja miegs izvairās no tieša kontakta.

Tomēr, kad nākamo reizi atveru acis, aiz loga jau ir satumsis un tukšās uzgaidāmās zāles krēsli ir ļaužu pilni, kas žēlīgi noskatās uz manu pusi. Slejos augšā un dodos izpētīt, vai Rīgas lidojumam parādījušies vārti. Vēl nav, tad nu paliek brīsnis parakstīšanai, lai, atgriežoties mājās, var uzreiz klupt krāgā mājas lietām, nevis vilkt kopā pēdējo ceļojuma dienu galus.

Paredzētajā laikā ir klāt lidmašīna uz Rīgu (tās nekad nekavē, ja nav jāsteidzas). Šķiet, ka tikko esmu pievērusi acis, kad tās atkal atverot, jau esam gandrīz nosēdušies. Joks, ne lidojums. Lidmašīnas riteņi nobūkšķ pret lidostas asfaltu un drīz jau stāvam pie sarkanā uzraksta “Rīga”. Nu ko, pēc nieka 389. dienām esmu atgriezusies mājās. Gan jau pēc laiciņa vēl nākšu klajā ar kādu atskatu un/vai kopsavilkumu, bet pašlaik man kas svarīgāks darāms – jāapēd žāvētā vistiņa un biezpiens!

Lieli un apaļi paldies maniem mājupceļa draudziņiem – Maijai Kravaļai, Līgai Bitei un Jānim Dzelmem (x2)! Un visiem, bez kura šis ceļš nebūtu bijis tik garš un krāsains! Visiem, kas sekoja līdzi un turēja īkšķus! Paaaaaaaaldies!

_DSF9313

Noslēgumā gribu arī publiski atbildēt uz šodien biežāk uzdoto jautājumu – “cik ilgi tu plāno būt Latvijā?”. Es nezinu, man nav konkrēta termiņa. Esmu atbraukusi uz palikšanu, bet kad un vai atkal ceļošu, to es pagaidām nevaru pateikt. Šobrīd manas domas un ieceres ir Latvijā.

26. novembris, 389. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi
   
Ceļojuma bilance – 1836 USD

7 komentāru

  • Pirmais Paldies – Pingvīnu saceltajai jezgai- pateicoties tai nokļuvu te- mugursomā! Bija interesanti, bet… pat ceļojot neklātienē- noguru un – sagribējās mājās. Otrais Paldies,ka atgriezies! 🙂 Gan jau,ka mugursoma tukša nestāvēs un Tev tajā būs ko likt iekšā arī no Latvijas “lauku un pilsētu labumiem”. Trešais Paldies- par Pingvīnbildi,kas sildās uz kamīna un atgādina par sapņiem, sirsnību un viskautko labu! 🙂 Lai Tev veicas!

  • Apsveicu!
    Ieraugot fotogrāfiju, mazliet ietrīsējās sirds. Mums šodien sākās astotais ceļojuma mēnesis un, ko tur slēpt, citreiz mazliet uznāk skaudība pret tiem, kuriem mājas ir rokas stiepiena attālumā. Lai jauki svētki, atkalapvienošanās ar mīļajiem, lauku miers un laba jaunāko pilsētas kafejnīcu apzināšana! Ja man būtu jāpiedalās totalizatorā ar nosaukumu “Vai Zane ilgi nosēdēs dzimtenē”, atbildētu, ka nē 🙂

  • Nepazīstu Tevi, bet pazīstu Tevi ceļojot! Pieslēdzos tikai nesen, laikam kādā 289 dienā, bet tiešām žēl, ka nebūs nakts pasaciņas!
    Paldies par atklātību – priekiem, realitāti, nogurumu, piedzīvojumiem un iespaidiem!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.