Aļaskas road-trip noslēgums

Stāsti

No rīta atkal ir plusi, varam turpināt ceļu bez bažām. Ontario province kopumā izskatās gandrīz kā Latvija, tikai šur tur izspraucas pa kādam klinšu bluķim. Piestājam Otavā, lai pēdējo reizi uzpildītu degvielu, tad atgriežamies uz melnā seguma. Šķērsojot Kvebekas provinci, uzspīd pat vakara saule, sveicot mūs atpakaļ Rafaēlam tuvajā un man tik svešajā franču mēles valstībā.

Monreālā noķeram pirmos korķus, bet līdz ar krēslu esam pie Rafaēla mājas durvīm. Bijām iecerējuši būt prom divus mēnešus, bet brauciens ieilga 120 dienas, kurās nobraucām aptuveni 30 000 km. Ik pa laikam smējāmies, ka Eiropu mēs pa šo laiku būtu izbraukājuši krustu šķērsu. Tagad varu pievienot savam ceļojumu valstu groziņam vien divas valstis, no kurām vienu jaunu, jo ASV jau bija “pieskaitīta”. Bet, protams, esmu ļoti gandarīta par šo braucienu, jo Kanāda manā ceļošanas vēlmju sarakstā bija augstā pozīcijā, tikai nebiju domājusi, ka tās iepazīšana notiks tik drīz. Bet, ja dzīve pamet izdevību, tā ir jāķer ciet. Domāju, ka tagad mēs ar Rafaēlu esam redzējuši vairāk Kanādas nekā liela daļa šejieniešu.

Bijām domājuši šovakar tēlot partizānus un mazliet atvilkt elpu pēc ceļa, bet drīz jau atskan klauvējieni pie durvīm. Rafaēla draugs Žans ar ģimeni, kas dzīvo kaimiņos, garām braucot bija pamanījis mašīnu un tagad ienāk apsveicināties. Tiekam pie uzaicinājuma šovakar vakariņot pie viņiem, kas nav slikti, jo ledusskapis, protams, ir ar atbalsi un šobrīd nav spēka iepirkties un gatavot.

Draugi vēlas zināt, kura ceļojuma daļa jeb vieta mums patikusi vislabāk. Esam vienisprātis – tie ir Kanādas ziemeļi. Banff un Jasper nacionālais parks, Tumbstone nacionālais parks, trakā kratīšanās pa Demstera dubļiem un Jukonas zelts. Attiecībā uz mūsu galveno ceļa mērķi – Aļasku, mums ir dalītas jūtas. No vienas puses tur tiešām bija skaisti un Aļaska mums uzdāvināja pasakainu ziemeļblāzmas nakti. No otras puses – milzīgā ieroču koncentrācija un cilvēku domāšana piezemē sajūsmu par šo pasaules nostūri. Un man šķiet, ka Aļaskai nepiestāv n-to joslu šosejas – klasiska ASV izpausme. Nezinu, varbūt arī tāpēc, ka Aļaskā bijām sasnieguši kopā uzturēšanās limitu un, ja tā var izteikties, piedzīvojām ceļojuma krīzi ar krāšņiem strīdiem. Ļoti veselīga biju divu nedēļu pauze, kad varējām atpūsties viens no otra un arī no sēdēšanas mašīnā, lai pēc tam atkal ar jaunu sparu mestos ceļa piedzīvojumos.

Ja man īsumā jāraksturo galvenās šī brauciena “mācības”, tad es teiktu, ka tā ir patstāvīga līdzāspastāvēšana ar vīrieti. Esot pāra attiecībās, partneri bieži vien paģēr viens no otra visādus zilus brīnumus – vismaz man tā pašreizējā brīdī dziļi subjektīvi šķiet. Rafaēls man iemācīja turēt muti, nedot padomus jeb nemācīt otru dzīvot un “deal with your own shit”.

Kas attiecas uz izdevumiem, tad tie bija lielāki nekā es biju iedomājusies, bet Kanāda un ASV ir daudz dārgākas zemes nekā Dienvidamerika, tas nu ir skaidrs. Vienkāršības labad pārkonvertēju Kanādas dolārus ASV, iegūstot kopusummu 10 381 USD jeb 5190 USD vienai personai, kas ir dienā 43 USD, nevis mani parasti plānotie 25 USD. Tomēr, esmu pārliecināta, ka arī šo zemes pusi var apceļot, iekļaujoties 25 USD dienā.

Degvielas izdevumus var ietekmēt vismazāk. Jo vairāk uz dienvidiem, jo degviela ir lētāka, jo vairāk uz ziemeļiem – dārgāka. Piemēram, uz Dempstera ceļa pildījāmies par 1,66 CAN litrā, bet Teksasā par aptuveni trīs reizes zemāku cenu. Bet, gribi redzēt ziemeļus, nāksies sadzīvot ar dārgo degvielu.

Naktsmītnes izdevumus mēs noteikti būtu varējuši reducēt vēl vairāk guļot kempingos vai kaut kur pie dabas, nevis moteļos vai viesnīcās. Iespējams, sākot braucienu ātrāk, tā arī būtu noticis, jo sākumā nakšņojām telpās pamatā lielajās pilsētās, bet beigās, lai slēptos no tumsas un aukstuma, kā arī vairs nevarēja peldēties, kas nav mazsvarīgi kempingos bez dušas. Ceļojuma brīvība, kas gūta pateicoties neplānošanai, arī negatīvi ietekmēja nakšņošanas izdevumus, jo laikus plānojot, es būtu varējusi sameklēt palikšanu caur kaučsērfingu biežāk. Lai gan pēdējā laikā man ir drusku dalītas jūtas pret šo vietni, pieskāros tēmai kādā no iepriekšējiem ierakstiem.

Visvairāk mēs būtu varējuši ietaupīt uz proviantu, bet… es ceļoju ar francūzi. Punkts.

Vispār, ja grib šādu road-trip veikt pēc iespējas ekonomiskāk, tas darāms 4 cilvēku kompānijā, jo skaidrs, ka degviela un citi auto izdevumi nemainās no pasažieru skaita, kempingos visbiežāk jamaksā par vietu, neatkarīgi no cilvēku skaita (max 8), arī moteļos par divām divvietīgajām gultām bieži vien ir tāda pati cena vai tikai nedaudz dārgāka nekā par vienu gultu. Un gatavot četriem ir teju tas pats, kas gatavot diviem. Vien vajadzīga druksu lielāka mašīna un jāspēj atrast ceļabiedri ar saderīgiem raksturiem un interesēm, kas man šķiet pats lielākais šādu braucienu izaicinājums. Nu kaut kā tā.

Pāris dienas aizkavējies sveiciens valsts svētkos un mīļš paldies visiem, kas mani šajā road-tripā stutēja morāli un materiāli!

18. novembris, 120. Aļaskas road-trip diena, 381. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 432 km, kopumā 29941 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports 35 CAN
Pilsētas transports
Proviants 5 CAN
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 40 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 7265 CAN + 4940 USD

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.