Pilnīgi nezinu, vai būtu šis jaastāsta blogā, bet nu fakts paliek fakts – mašīna atkal ir servisā. Šoreiz gan tas vairāk ir uz aizdomu, nevis pārliecības pamata – Rafaēls kopš nesenajiem notikumiem kļuvis ārkātīgi jūtīgs pret mašīnas skaņām. Viņš vairākas reizes pārjautāja, vai man arī šķiet dīvaina mašīnas uzvedība – Rafaēlaprāt tā ik pa laikam noraustās bez iemesla, it kā pārlecot pāri vienam ātrumam. Es viņa teoriju ne apstiprinu, ne noliedzu, vien saku, ka, manuprāt, tas varētu būt arī mašīnas autopilota ierastās kustības ceļa slīpuma brīžos. Tā vai citādi, Rafaēls vēlējās būt pārliecināts par mašīnas tehnisko kārtību un, noskaidrojis no saimniekiem uzticama servisa kontaktus, nogādāja Aisbergu 2 mehāniķu rokās.
Šerila un Džims mums izsniedz citu transporta līdzekli – velosipēdus! Ieturam branču un lecam zirgos! Ostina ir kalnaina pilsēta, kas, braucot ar velo, izgaismojas īpaši spoži. Iesākumā minūtes piecpadsmit ripojam lejā, labi apzinoties, ka kaut kā būs jātiek atpakaļ. Tad esam nonākuši pie ezera un veloceliņš turpinās gar tā krastiem – tas ir burvīgs maršruts. Krietnu brīdi riņķojam ap ezera apkaimi, šķērsojot to vairākas reizes pa tiltiem, tad saguruši piesēžam parkā uz cilvēku un suņu vērošanas sesiju. Ostinā ir neparasti daudz skrējēju un vingrotāju, nu dikti veselīga pilsēta. Arī suņu te netrūkst – lieli un mazi, resni un tievi – visi lēkšo pa zālāju, lec upē, komunicē savā starpā un apsveicinās ar vienu otru ļautiņu arī. Pie mums pienāk drukns baskets ar savām skumjajām acīm un, pirms paspēju viņu samīļot, visa roka ir nosiekalota līdz elkonim. Nu, paldies!
Tikuši līdz pilsētas centram, piesienam zirgus pie staba un dodamies izkustināt kājas. Jāteic, ka vakardien redzētā Ostina mums patika labāk – dienvidaustumu daļā vēl saglabājušās daudzas vēsturiskas ēkas, bet šeit, centrā, varu pārņēmis stikls un betons. Man patīk abi šie materiāli, bet ne tad, ja to pielietojumam jānojauc vecās koka ēkas, kuru šarms ir grūti pārspējams (paldies Latvijas koka māju advokātei Zaigai Gailei par pie mums paveikto).
Džims vakar stāstīja, ka kādreiz apaļais kapitols bijis Ostinas augstākā ēka un tā bijusi redzama no visām pusēm, bet viņa dzīves laikā to ielenkušas augstceltnes un tagad vēsturisko kupolu var aplūkot vien no dažiem rakursiem un tā tiešā tuvumā. Mēs, kā parasti, izmantojam iespēju apmeklēt vietējo valdības māju. Šoreiz mums paveicas, tiekam pie privāta gida, kas ir savas profesijas entuziasts un dēļ šīs īpašības, kā arī baķenēm, dikti atgādina manu draugu Oskaru. Iznākam no ēkas ar informācijas pilnu galvu – mēs ar saviem jautājumiem novirzījām puisi no ierastā runu plūduma un viņš mums vēstīja stāstus ne vien par šejienes varas vīriem un sievām, bet par karošanu ar meksikāņiem un ASV prezidentiem, kuriem bijusi saistība ar Teksasu.
Atceļā vēl izstaigājam 6to ielu – tā izskatās pēc ballīšu paradīzes un, lai arī ir tikai pieci vakarā, no daudziem krogiem dzirdama dzīvā mūzika – ne velti Ostina ir slavena ar savu muzikālo auru. Nonākuši atpakaļ pie velosipēdiem, nopūšamies un sākam mīt pedāļus, lai nonāktu mājās. Pa ceļam drusku apsamaldāmies, dabonam pabraukties kopā ar mašīnām pīķa stundā, bet paši briesmīgākie ir kalni. Es vienā brīdī padodos un lielākajos no tiem vedu riteni pie rokas. Tāpat galā nonāku spilgti sarkanā krāsā un ar divām vēlmēm – ieiet dušā un atgulties dīvanā. Pēc atpūtas pauzes atkal jūtos pēc cilvēka un varu socializēties ar saimniekiem.
Šovakar paliekam mājās, Šerila gatavo vakariņās makaronus ar pesto. Vakar, ieraudzījusi, ka viņa krietni apgraizījusi lielo bazilika krūmu un taisās izsviest zarus mēslainē, apvaicājos, vai es drīkstu nošķīt labās lapiņas. Jā, protams. Tad nu šovakar Šerila sameklē internetā pesto gatavošanas recepti – samet blenderī baziliku, sieru, ķiplokus, pekanriektus, olīveļļu un visu samaļ. Tas ir viens no gardākajiem pesto, ko esmu garšojusi! Saldajā tiekam pie vienīgā šogad pašu dārzā izaudzētā arbūza! Pēc vakariņām Rafaēls paliek kopā ar saimniekiem skatīties filmas, es ķeros pie saviem rakstu darbiem.
Ak, jā, mūsu 100-tā ceļojuma diena. Ko lai saka. Šķiet, līdzīgi kā biznesā, esam izgājuši cauri visām komandas veidošanas fāzēm – “forming, storming, norming, performing”. Nepilnu divu nedēļu pauze, kad es atrados Filipīnās, bet Rafaēls izdzīvošanas prasmju nometnē, izrādījās ārkārtīgi veselīga, pēc tās jutāmies atpūtušies viens no otra sabiedrības un atkal varējām dalīt ceļu ar prieku. Rafaēls tagad saka, ka nez vai šo ceļojumu vairs var saukt par “Alaska road-trip”, bet man šķiet, ka var gan. Lai gan kopumā, pārdomājot līdz šim redzēto, secinājām, ka pati Aļaksa nebūt nav bijusi mūsu ceļojuma pīķis, varbūt vienīgi ziemeļblāzmas nakts – tās dēļ bija vērts tālu braukt un salt.
29. oktobris, 100. Aļaskas road-trip diena, 361. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 10 km, kopumā 25382 km
Izdevumi (2 pers.)
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 20 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas tēriņi | 20 USD |
| Road-trip kopējie tēriņi | 6890 CAN + 3702 |
