Satikšanās vieta – Lasvegasa!

Apsēžamies mašīnā un atveram karti. “Tagad ir patiesības brīdis”, paziņo Rafaēls. Pedējās dienas bijām vairākkārt diskutējuši, kurp doties tālāk. Viena versija bija braukt uz austrumiem un paviesoties pie Lielā Kanjona no ziemeļu puses, tad stūrēt tālāk uz ziemeļaustrumiem, citu nacionālo parku apskates tūrē. Otra – braukt uz rietumiem, apmeklēt Lasvegasu un izbraukt slaveno route 66. Abi jau esam bijuši Lasvegasā un apjaušam, ka nonākšana tur draud ar zināmām finansiālām sekām, kas šobrīd nav īpaši vēlamas. Man ir diezgan vienalga, kuru iespēju izvēlēties, pat piedāvāju Rafaēlam Tupacamaru pakalpojumus.

“Each road-trip, that respects itself, should go to Las Vegas!”, pēkšņi paziņo Rafaēls un lēmums ir pieņemts – mēs braucam uz Lasvegasu. Pa ceļam pieturam nelielā miestiņā un noķeram Makdonalda internetu. Es rezervēju viesnīcu, Rafaēls kaut ko bakstās pa telefonu, līdz sāk sajūsmā saukt: “Ē, nu vienreizēji! Tas nevar būt! Tiešām?”.

Izrādās, viens no labākajiem Rafaēla draugiem… šobrīd ir Lasvegasā. “Nu kāda ir iespēja, ka viņš tieši šobrīd tur atrodas? Viena no tūkstoša. Še tev jaušība!”, viņš zina manu sakritību patikšanu. Kopš šī brīža Rafaēls uzvedas kā Duracell zaķis – dīdās sēdeklī, skaļā balsī auro līdzi metālam un sapņo, ko tik viņš nedarīs, satiekot draugu.

Pa ātrgaitas šoseju jūdzes pazūd nemanot un drīz jau kā mirāža tuksneša vidū izpeld Lasvegasa. Vēl brīdis paiet kamēr pa daudzajiem viaduktiem atrodam pareizo nobrauktuvi, tad vēl gabaliņš pa pašu pilsētu un klāt esam. Iekārtojamies viesnīcā, kas nav nekāda glaunā, bet visi komforta momenti ir ietverti: duša, divas lielas gultas, internets. Es gribu lēnā garā atvilkt elpu no ceļa, bet Rafaēls dīdās – ejam, ejam, Seržs jau gaida. Tad nu ieskrienam ašā dušā, uzmetam pilsētas drēbes un laižam ielās.

Atkal ar ziņkārību vēroju sevi. Pirms trim gadiem man Lasvegasa ne visai patika, lai neteiktu, ka nepatika. Gan turpceļā, gan atpakaļceļā maldījos pa viaduktiem, arī pati centra apskate nekādu dižo prieku nenesa – jutos kā knislis šajā spožumā. Šī tomēr ir vieta, kur ir forši būt kompānijā ar pazīstamiem ļautiņiem. Tā kā šoreiz man ir kompānija, tad arī tie visi uguņi tik dikti nemulsina, drīzāk joprojām pārsteidz pats fakts – nu kā nekurienes vidū var rasties šitāds jampadracis!

Ātrā solī aizcilpojam līdz centram, esam sarunājuši satikšanos pie Venēcijas viesnīcas un kazino. Seržs ir nopietns vīrs un Rafaēls viņu pamana jau pa gabalu. Tomēr, lai tiktu līdz draugam, mums vēl jāmet līkumu līkumi pa slīdošajām kāpnēm un koridoriem, kas visu laiku cenšas ievilkt kādā tirdzniecības vietā vai spēļu zālē. Beidzot klāt esam – draugi apkampjas, es iepazīstos ar Seržu. Viņš, līdzīgi kā Monreālā sastaptais dakteris, ir Rafaēla bijušais klients. Notirgojis šim pāris mašīnas un, kad konstatējuši kopīgo smagā metāla kaislību, ātri sadraudzējušies.

Tā kā Seržs ir apmeties šajā viesnīcā, sākumā aizejam pabolīties – kāds tad izskatās smalkas viesnīcas numuriņš. Mjā. Tas ir drīzāk dzīvoklis, nevis istaba – guļamzona ar milzu gultu, vannasistaba, kurā var sarīkot dejas, dzīvojamā zona ar krēsliem un dīvānu. Katrā zonā, kā arī vannasistabā, ir pa televizoram. Seržs pats mazliet ņirgājas par šo šiku – viņš šeit ir ieradies uz IT konferenci un bijis diezgan izbrīnīts par šādu luksusu. Viņš saka, ka pat jūtas mazliet neērti, viens pats atrazdamies tādā platībā, būtu zinājis, ka mēs parādīsimies, mēs arī varētu tepat “kaučsērfot”.

Beidzam blisināt acis un ejam kaut ko uzēst, mēs kopš brokastīm neesam neko ēduši, bet nu jau ir pievakare. Ieturējušies pavadām turpmāko vakaru, klīstot pa naksnīgo pilsētu. Vienā brīdī esmu mazliet iepalikusi aiz puišiem, kad vienās no daudzajām stikla durvīm atkal uzskrienu virsū latviešiem, ko satiku Zion nacionālajā parkā. Nosmejamies par šādu atkārtotu satikšanos un es uzreiz šauju ārā to, par ko prātoju pēc iepriekšējās sarunas. Tā un šitā, es pat nemaz nepajautāju, kā jūs sauc.
– “Liene”, meitene saka pirmā un sniedz man roku.
– “Ģirts”, paziņo puisis un tad turpina, “bet Latvijā mani vairāk pazīst kā Goblinu”.
– “Pagaidi, tu esi tas Goblins, kas māca cilvēkiem braukt ar močiem?”, es vaicāju.
– “Tas pats.”
– “Gadījumā neatceries Rihardu, tādu blondu ar bārdu.”
– “Tas, kurš laivas tirgo?”
– “Nē, tas kurš ITišņiks.”
– “Ak, Riču. Tā uzreiz vajadzēja teikt. Bet protams, kurš tas Riču nezina.”
Paskaidroju savu saistību ar augstākminēto personu un turpinām sarunu. Goblins stāsta, ka Dienvidamerikā ar moci izbraucis caur Ujuni sāls klajumiem, kur es arī nesen viesojos.
– “Ā, man viens draugs arī brauca, tāds Mārcis Priede”.
– “Nu kā tad, mēs tak kopā braucām. Arī tagad ceļojam pa šo reģionu ar viņa ieteikumiem, šis te bija pirms mēneša”.
– “Nu kā tad, es tak viņam un Velgai pāris kontaktus iemetu pirms pēdējā brauciena”.
– “Un tu gadījumā neesi tā Zane, kas savāca naudu braucienam pie pingvīniem?”
– “Tā pati.”
Aptuveni piecu minūšu laikā esam gandrīz kopīgus radiniekus atraduši. Varbūt būtu nonākuši arī līdz tam, bet tad atvadāmies – jālaiž tautieši tālāk savās gaitās un man arī jāsameklē savi mākslīgie pavadoņi, kas pa šo laiku ir pamanījušies nozust no mana redzes loka.

Viņi tik tiešām nekur nav atrodami, bet pēc īsas apkaimes apskates nolemju pielietot Dunkana stratēģiju un gaidīt šos vietā, kur pēdējo reizi redzējāmies. Drīz vien viņi nāk, Rafaēls ir gandrīz vai pikts, kur es esot tā pazudusi. Vispār jau priekšā gājējiem vajadzētu pašiem vairāk uzmanīt arjergardu, bet esmu tik sajūsmināta par tikko notikušo sarunu, ka man nekāds piktums nelīp, vien īsumā ilustrēju abiem Latvijas situāciju, ka kopīgi paziņas ir visai ierasta lieta.

Bāra sarunas atstāstīt nebūtu pieklājīgi, bet puišiem ir TĀDI stāsti. Rafaēls jau bija mani brīdinājis, ka šovakar dzirdēšu zilus brīnumus, bet, atceroties mūsu vienošanos, laicīgi piebilda – “tas nebūs atstāstāms blogā”. Tad te nu arī jāliek punkts. 🙂

18. oktobris, 89. Aļaskas road-trip diena, 350. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 292 km, kopumā 21940 km

Izdevumi (2 pers.)