Kulinārijas meistarstiķi

Stāsti

Dunkans jau sen ir mums solījis pagatavot vienu no saviem mīļākajiem ēdieniem, kurš radies pilsētā ar nosaukumu “Hangtown”, kur savulaik noziedznieki sodīti ar nāvi pakarot. Savulaik kāds vīrs, vārdā Toms, atradis naudu un, ieceļojot šajā pilsētā, iegriezies glaunākajā krogā un teicis, lai viņam brokastīs pagatavo visdārgāko ēdienu, kas viņiem pieejams. Šefpavārs izvēlējies austeres un olas, jo tās kalnos bijušas retums. Un arī bekonu, jo viņi bija raduši visu cept bekonā. Tā radusies šī omletes recepte. Dunkans iesākumā sačurkstina uz pannas bekonu, tad tā taukos sacep miltos apviļātas austeres, beigās pievieno atpakaļ bekonu un uzgāž pa virsu sakultas olas. Jau paskatoties uz pannu holesterīna līmenis jūtami paaugstinās, bet ēdiens, kā jau viss neveselīgais, garšo labi.

Pēc sātīgajām brokastīm dodamies apskatīt Glacier nacionālo parku, ko visi dikti slavē. Ceļš ved līkumu līkumiem aizvien augstāk, zem mums paliek rudens izkrāsotās ielejas. Pie neliela ūdenskrituma apkārt skatīšanās prieks izbeidzas – mēs iebraucam mākonī. Tikuši kalna galā, kur sākas Logana pāreja, atmetam domu par pārgājienu, jo nevar redzēt tālāk par pārdesmit metriem. Vienā brīdī vēja brāzma izkliedē mākoņus un mirkli varam skatīt daili, kas slēpjas aiz tiem. Dunkans kārtējo reizi ir iegrimis sarunā ar garāmgājējiem, šobrīd tiek tirdīti divi celtnieki. Tagad mums ir jauns izteiciens: “play Duncan”, kas nozīmē tērzēšanu ar svešiniekiem.

Atceļā piestājam vairākās brīnumskaistās vietās, dažviet ūdens bez visiem krāsu filtriem izskatās pilnīgi nedabīgi zaļš. Tā dibenā atdusas milzīgi koku stumbri, kuriem, neraugoties uz vairāku metru dziļumu, var saskatīt katru saknīti. Vienā no smukajām vietām gribu aizsūtīt paldies Anetei, arī pazīstamai kā Čuks, par sirsnīgo sveikumu “Jaunajā gadā”! Paaaaldies! Vakarā konstatēju, ka esmu ne-jauši izvēlējusies Īsto dienu – Anetēm ir vārdadiena, sirsnīgi sveicieni arī sakarā ar šo faktu!

_DSF4068

Pēc rīta cēliena atgriežamies nometnē, tagad uzstājas Rafaēls un pagatavo mums rīsus ar mērci, kas gatavota uz sēņu biezzupas bāzes, diezgan interesanti. Pēc tam es tieku izlaista pie apmeklētāju centra, kur ir internets, lai varu apdarīt savus bloga darbus. Pēc tam kājām soļoju meklēt ceļabiedrus, kuri netālu makšķerē. Eju cauri mežam viena un attopos, ka man šoreiz nav līdzi pilnīgi nekas pret lāčiem. Neko darīt, atliek cerēt, ka nevienu pārstāvi nesatikšu. Vispār ir diezgan traki – visu laiku staigāt pa mežu ar saspicētām ausīm. Nevis tā kā Latvijā, kur vari stundām viens sēņot vai ogot, vienīgi jāpiesargājas neapmaldīties. Vai arī kempingā – cik reizes nav bijs tā, ka pēc kārtīgas vakarēšanas ārā pa nakti paliek pusizēstas rosola bļodas un aizkosts šašliks. Pimie gulētgājēji nenovāc “galdu”, jo cilvēki tak vēl ēdīs, bet pēdējiem vairs tādi dzīves sīkumi neinteresē. Pamatrisks šādos gadījumos ir lietus faktors, protams, var vienu otru susļiku pievilināt. Bet šeit, pirms gulētiešanas vienmēr novācam pilnīgi visu – lāču klatbūtne ārkārtīgi disciplinē.

Veiksmīgi atrodu vīrišķus – Dunkans cenšas pievilināt zivis, bet Rafaēls ir metis šai nodarbei mieru – iekārtojies upes krasta akmeņos, viņš labi pavada laiku alus un grāmatas sabiedrībā. Jau metas tumšs, tāpēc “tinam makšķeres” un braucam… uz dušu! Kopš devāmies ceļā, neesam šādu ierīci redzējuši. Esmu kā nebūt esmu izlīdzējusies ar upi, tomēr arī es ilgojos pēc silta ūdens – nu jau pāris dienas cepuri neņemu nost.

Tuvējā apkaimē viss ir ciet, tuvākā duša atrodas vairāk nekā 10 km attālumā. Tomēr esam tā sasapņojušies par tīrību, ka braucam turp. Blakus benzīntankam ieraugām veļas mazgātuvi un dušas, samaksājam par atslēgu un tiekam pie 25 centu monētam, ar ko pabarot dušu. Tā kā dušas kabīnes ir vien divas, palaižu večus pa priekšu un pati aizeju uz blakus kafejnīcu palādēt datoru un iedzert tēju. Finālā gan pasūtu saldējuma kokteili un, atbilstoši labakajām Dunkana tradīcijām, iedraudzējos ar bāra apkalpotāju Džomorī, kas pirms pāris mēnešiem pārvākusies uz šo kluso nostūri no trokšņainās Bostonas. Uzzinājusi, ka nakšņoju teltī, viņa saka, ka neiebilst, ja pasēdēšu šeit siltumā ilgāk, pēc bāra slēgšanas, kas strauji tuvojas. Un piedāvā kafiju uz bāra rēķina. Tikko esmu to pieveikusi, pie loga pieklauvē Rafaēls un ar žestiem rāda, ka duša ir brīva. Sapratusi, ka neesmu viena, bet ārā ir vēl citi salstoši bēdubrāļi, viņa piedāvā līdzņemamo kafiju arī viņiem. Saku, ka būs jau labi, bet viņa izstiepj lūpu – būšot žēl liet ārā. Nu ja tāda lieta, lai tik dod šurp, nevar taču mantu laist postā. Aiznesu puišiem kafiju un ielienu dušā. Jā, tik patīkami pārmaiņas pēc atkal patīkami smaržot. Tas gan nav uz ilgu laiku.

8. oktobris, 79. Aļaskas road-trip diena, 340. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 81 km, kopumā 19062 km

Izdevumi (2 pers.)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 10 USD
Izklaide
Citi 4 USD
Dienas tēriņi 14 USD
   
Road-trip kopējie tēriņi 6890 CAN + 2197 USD

5 komentāru

  • Palaimējās, ka tiešām mākonis izklīda, jo iet vai braukt kalnā un būt visu laiku mākonī vai virs tā – not fun at all!;( Mums nesen tuvākajos galamērķos tepat šai krastā neveicās – uzbraucām gan Cūgšpicē un Hitlera ligzdā & skatījāmies pelēkajā nekurienē! Man laikam kalnu mākoņu karma!;)

  • Skati latvja dvēselei vienkārši fantastiski!
    Un jā – mītu par to, ka, kempingos dzīvojoties, jāpārtiek no sausās zupas un tūristu brokastīm, jūs sen esat lauzuši 🙂 (ok, es gan tam nekad neesmu ticējusi, jo paši kempingos mēdzam uzdzīvot ne gluži ar austerēm, bet garnelēm jau nu pilnīgi noteikti)

    • jā, arī ir milzīga starpība, vai tiek nakšņots kempingā vienu nedēļu vai vairākus mēnešus. Nedēļu vēl var ieēst sausās zupas un makaronus, bet ilgtermiņā kaut kā ne visai. Es ar biju pārsteigta par tām austerēm, laikam tā pa īstam tās pagaršoju pirmo reizi, bet šeit tas nav nekas pārāk ekskluzīvs – ja uz trim deguniem izdala 8 USD burciņu, tad vieglāk norīt :))

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.