Vides maiņa – Filipīnas

Edgars mani aizvizina līdz lidostai, novēl labu ceļavēju un dodas mājup izgulēties pirms jaunās darba nedēļas. Man sākas gaidīšanas un lidošanas svētki. Tātad. Esmu savā vīzas lidojumā uz… Filipīnām. Kāpēc? Kāpēc ne! ASV robežvalstis – Kanāda un Meksika, netiek uzskatīta kā valsts pamešana, kā arī vēl dažas tuvējās salas. Drošs paliek nedrošs, jāaizlido līdz Āzijai. Cipari, lai nonāktu Centrālamerikā vai Āzijā, bija gandrīz vienādi un Rafaēls man bija piedziedājis pilnas ausis par Filipīnu daili – tad nu rezervēju lidojumu uz turieni. Jāatzīst arī, ka neliela vides maiņa par ļaunu nenāks, pēc tam atkal Kanāda patiks labāk.

Tā kā pēdējās trīs Vankūverā pavadītās dienas bija tik notikumiem bagātas, ka man nemaz neatlika laiks rakstīšanai, tad tagad galīgi neskumstu par ilgo laiku, kas jāpavada lidostās un lidmašīnās. Garākais lidojums ir līdz Taipei Taivanā, tas ir vairāk nekā 12 stundas ilgs, pēc tam vēl pāris stundas un, voilà – esmu Filipīnu galvaspilsētā Manilā. Laika zona gan ir kājām gaisā, bet gan jau pielāgošos.

Pēdējās lidmašīnas kaimiņš, Deivids no Lielbritānijas, tagad dzīvo Bangkokā un pamatā lidinās pa Āziju darba darīšanās – piedāvā viesnīcu ķēdēm IT risinājumus. Visu lidojumu nopļāpājam par biznesu un ceļošanu. Tā kā viņa biznesa tikšanās notiek Makati rajonā, kur esmu rezervējusi savu hosteli, apvaicājos, vai drīkstu “uzsēsties uz astes”. Deividam nav iebildumu un varam nīkt sastrēgumā vienā taksī. Deivids arī apvaicājas, vai nevajag mani nogādāt hosteļa adresē, bet tas nu būtu par šiku, saku, ka gan jau atradīšu ceļu. Kad izkāpjam pie smalkās viesnīcas, konstatēju GPSā, ka hostelis atrodas 300 metru attālumā. Pateicos Deividam un saku, ka es protu izvēlēties pareizos blakussēdētājus lidmašīnā. Jā, tā esot laba plānošana, viņš nosmejas, novēl man labus piedzīvojums un piebilst, ka es šeit droši vien pavadīšu laiku nedaudz interesantāk nekā viņš.

Pēc minūtēm piecām esmu savā hostelī, ieeju dušā un, par spīti nogurumam, nolemju veikt nelielu pastaigu pa pilsētu, lai saprastu, kur esmu nonākusi. Jāatzīst, ka pēc teju trim mēnešiem svaigajā Kanādas ziemeļu gaisā, pastaiga pa milzīgu Āzijas pilsētu sastrēguma stundā ir neliela pārmaiņa.

Viesnīcā man nekādus prātīgus apskates objektus nevarēja ieteikt, tāpēc atkal ļaujos slēpņiem. Nolemju apmeklēt tuvāko, kas nes Green Belt nosaukumu. Tas ir milzīgs tirdzniecības centrs ar gaisa tiltiem un parkiem, ir diezgan glīti. Apskatījusi to un uzēdusi vieglas vakariņas, eju atpakaļ uz hosteli. Jūtu, ka lidmašīnās un lidostās pavadītās aptuveni 24 stundas, kā arī šejienes piesāņotais gaiss un sutīgais klimats, var rezultēties ģībienā.

Atgriežos hostelī, ieskrienu ar galvu tualetes alumīnija durvīs, tad gandrīz uzspiežu Voltarēnu uz zobu birstes. Lai arī ir tikai septiņi vakarā, jāiet gulēt. Vēl tikai apvaicājos soctīklos pēc padomiem par Filipīnās apskatāmām vietām, tad gan liekos uz auss.

14. un 15. septembris, 316. un 317. ceļojuma diena

Izdevumi