Vakariņas pieciem

Kīts no rīta mūs pamodina, paziņodams, ka atnesis savu dzelteno nojumi mums – lai varam patrenēties tās uzliešanā un lai mums ir, kur pa dienu patverties. Lietus gāza visu nakti un nav rimies joprojām. Mēs nomurminām paldies un pagriežamies uz otriem sāniem. Es šonakt gandrīz murrāju – esmu ielīdusi flīsa „paladziņā”, savā guļammaisā un Kīts, uzzinājis, ka naktīs salstu, man ir piešķīris savu lieko guļammaisu. Šī trīskārtējā kombinācija ir tik silta, ka es galīgi negribu līst ārā no siltās migas atpakaļ lietū.

Rafaēls šoreiz ir naskāks un pieceļas pirmais. Es viņam labprāt atvēlu šo prieku, jo zinu, ka viņš savā skauta entuziasmā metīsies būvēt nojumi. Kad es pēc pusstundas izlienu no telts, šis stāv lepns kā pāvs zem dzeltenā jumta, viss izdevies godam. Vienu mezgla veidu gan atcerējies ar desmito piegājienu, bet tomēr. Man arī ir prieks par iespēju sausumā uzvārīt kafiju un paēst brokastis.

Tā kā laiks ir tik draņķīgs, atceļam nodomu doties garā pārgājienā, nav nekāds prieks klīst vējā un lietū pa slideniem akmeņiem. Rafaēls ielien savā grāmatā, bet es – mežā. Kādas te ir brūklenes! Milzīgiem, smagiem, sūnās sagūlušiem ķekariem, milzīgām ogām mūsu karoga krāsā. Izlienu no meža ar pāris brūkleņu litriem un slapja kā purva vells.

Pēcpusdienā laiks noskaidrojas, tāpēc mēs, pāris līkločus pa apkaimi izmezdami, apciemojam apmeklētāju centru, kurā var tikt pie informācijas un interneta. Pa ceļam tieku pie jaunām apšu beciņām – patīkamā lietus blakus efekta. Šovakar pārdzenam mašīnu uz nometni blakus mūsējai – Kīts ir dabūjis vietu zonā, kur drīkst atstāt mašīnu, un ir laipni piedāvājis piesiet mūsu zirgu blakus viņējam.

Šoreiz Kīts ir „mājās” un, novietojuši mašīnu, vaicājam, kā klājies ekskursijā – Kīts iegādājās autobusa biļeti, kas ved tālāk parkā. „Nūūū, tur noteikti bija ļoti skaisti skati”, Kīts novelk. „Bet, tā kā apkārt bija lietus un migla, mēs tos neredzējām. Būtībā man bija sešu stundu brauciens skolas autobusā ar aizsvīdušiem logiem un miglu aiz tiem.” Gluži bez jēgas gan tas nav bijis, pa gabalu redzējuši sešus grizli, kas esot bijis viens no iemesliem, kāpēc Kīts vēlējies doties šajā izbraucienā.

Tā kā nojume uzslieta mūsu vietā, norunājam vakariņas gatavot zem tās, kopā jautrāk. Apvienojam produktus un mums top varen glaunas vakariņas. Rafaēls atbild par makaroniem un vienu mērces veidu, es paralēli sintezēju apšu beku mērci ar parmazānu un zilo sieru, kā arī zaļos salātus. Kīts piepalīdz pēc nepieciešamības un izklaidē mūs ar stāstiem. Vienā brīdī mēs saprotam, ka pagatavotais ēdiena daudzums pilnīgi noteikti pārsniegs trīs vēderu kapacitāti. „Mums kāds jāuzaicina ciemos”, Kīts attopas pirmais. Palūkojušies apkārt, pirmās pamanām divas meitenes kaimiņos. Kīta uzrunātas, viņas ar prieku piekrīt. Meitenes stāsta, ka bija mēģinājušas pagatavot vakariņas uz ugunskura, bet šis process nav diez ko veicies, tāpēc nolēmušas šovakar vakariņās ēst čipsus un sieru. Mēs atzīstamies, ka mums vakar bija diezgan līdzīgas vakariņas.

Drīz vien viss ir gatavs un varam ieturēties. Meitenes slavē rezultātu, kas ir augsts novērtējums – viņas strādā par pavāriem. Mani gan sasmīdina jautājums – kur mēs esot nopirkuši ogas, esot dikti garšīgas. Cilvēki tiešām mēdz būt jocīgi. Bet citādi – amerikāņu meitenes ir patiešām interesantas, vakars paiet smieklos un sarunās. Es paralēli adu jaunas zeķes – pēkšņi šī nodarbe vairs nav tikai laika kavēklis, bet gan reāla nepieciešamība.

22. augusts, 45. Aļaskas road-trip diena, 293. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 3 km, kopumā 11397 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)