Vieni meža vidū

No rīta Aksels man sniedz bļodu ar auzu pārslu tumi un krūzi ar zaļo tēju. Viņš ietur brokastis kopā ar saviem četriem franču kaučsērferiem un, kad gatavo baram, viena mute vairāk vai mazāk, tam nav nozīmes. Auzu tume ir manu nemīlētāko ēdienu TOP1, tomēr nolemju noriskēt. Aksels tai pievienojis tik daudz augļu, nomācot briesmīgo auzu pārslu lipekli, kad pievienoju vēl nedaudz zilo sieru (ar kuru, tāpat kā ar kečupu, var apēst teju visu), ir gandrīz garšīgi.

Visa kompānija dodas uz Polāro loku, lai no tā ar kanoe dotos uz Denali parku, pēc tam viņi domā netālu no tā mazliet pamakšķerēt. Vakardienas ugunskurs ir mūs satuvinājis, tāpēc, kad prasu Akselam, vai mēs arī nevarētu pievienoties uz makšķerēšanas sadaļu, viņš priecīgs piekrīt. Man ir aizdomas, ka bez profesionāļa palīdzības mēs tā arī ne pie vienas zivs netiksim. Apmaināmies kontaktiem un sarunājam pēc aptuveni piecām dienām satikties nelielā ciematā. Redzēs, kas no tā sanāks, bet tiešām ceru, ka tiksimies.

Mēs uz Polārā loka pusi izlēmām nebraukt. Arī Aļaskā, līdzīgi kā Jukonā, ir leģendārs ceļš bez asfalta – Dalton highway, pa kuru var tikt līdz „zemes malai”, tomēr esam savu Arktiku jau sasnieguši. Šī ceļa mērošana mums prasītu dienas četras vismaz, atkal radītu vējstikla sasišanas un riepu saduršanas risku. Un, tālāk uz ziemeļiem ir vēl aukstāks, mēs arī šeit varam pasalt.

Tā nu atvadījušies no Aksela, dodamies uz Fairbanks centru. Šejienes informācijas centrs tiek slavēts kā ļoti augsta līmeņa un ne velti. Esam ieradušies tieši laikā, lai noskatītos nelielu vietējo mūzikas un deju priekšnesumu, varam uzdot jautājumus. Arī centrā ierīkotā izstāde ir ļoti interesanta un izglītojoša – gūstu pamatojumu vai papildinājumu vairākiem vakardienas Aksela stāstiem.

Visu gan nepagūstam izpētīt, jo mums sarunāta vizīte vietējā autoservisā, lai salabotu lēnām gaisu zaudējošo riepu – apnikusi mums tā mūžīgā pumpēšana. Džeki, gods kam gods, tiek ar riepu galā minūtēs 15. Fairbanks pilsēta mūsos pārāk dziļas simpātijas neraisa, tāpēc nolemjam aizšaut uz aptuveni 80 km attālajiem termālajiem avotiem.

O, nekas nav labāk kā pēc ilgāka aukstuma un slapjuma perioda, iemērkt miesas karstajā ūdenī. Liard upes avotus šī vieta nepārsit, tomēr arī šeit ir ļoti jauki. Ūdens ir karsts, var izmasēt kaklu zem stipras ūdens šalts, baseina malas grezno lieli akmeņi, bet aiz tiem – saulespuķes. Baseina vidū ir neliela strūklaka, kas raida vēsas, lietum līdzīgas šaltis, stāvot zem tām var nonākt citā dimensijā. Eva Ikstena – Strapcāne man kopā ar atbalstu veltīja mīļu komplimentu, ka dažkārt mans blogs esot dienas prieks, tad nu veltu Evai šo dienas priecīgāko momentu ar visām saulespuķēm! Paldies, Eva!

Izmērcējušies, sākam raudzīties pēc naktsmītnes un šonakt, par spīti lietum, tomēr gulēsim teltī. Pēdējā laikā, ieskatoties kontā, manī sāk rasties pārliecība, ka, ja turpināsim ceļot tādā stilā kā līdz šim, mājās varēšu lidot uz slotas. Tad nu griežam iekšā kādā ceļmalas kempingā un izvēlamies vietu. To varam darīt no visas sirds – esam vienīgie kempinga apmeklētāji. Nevarētu teikt, ka es par šo faktu būtu dziļā sajūsmā, jo kempings ir nomaļš, meža vidū. Īsti nevaru saprast, vai vakardienas Aksela stāsti par lāčiem ir mani vairāk nomierinājuši vai satraukuši. It kā jau saprotu, ka normāla lāča uzvedība nav naktī apciemot vientuļu telti, tomēr, ja nu gadās kāds dusmīgais lācis?

19. augusts, 42. Aļaskas road-trip diena, 290. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 164 km, kopumā 11067 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)