Ko var ieraudzīt trijos naktī?

Šorīt, pateikušiem Markusam par vērtīgajiem padomiem un kopā pavadīto laiku, beidzot atvadāmies. Viņš, atjaunojis pārtikas krājumus, dodas atpakaļ uz Teslinas reģionu savā gaitās, mēs dodamies uz pilsētu, lai sagatavotos tālākajam ceļam uz ziemeļiem. Es laipni atļauju Rafaēlam parūpēties par visām tehniskajām lietām, pati ieriktējos Informācijas centrā uz rakstīšanas sesiju.

Pēc dažām stundām Rafaēls atgriežas, lai apspriestos. Eļļa mašīnai ir nomainīta, riepu spiediens pārbaudīts, riepu remonta komplekts arī iegādāts, pat vēl viena degvielas kanna, jo „Markuss teica, ka vajag”. Jautājums joprojām atklāts – vai tērēt 220 CAN jaunai rezerves riepai? Rafaēls saka, ka apbraukājis visus apkārtējos servisus un šortus, bet vajadzīgajam izmēram neko piemērotu nav atradis. Man arī nepatīk doma par tādu tēriņu, tomēr vienojamies, ka „better safe than sorry”, un Rafaēls dodas pēc riepas.

Otra doma, kāpēc mums nepatīk rezerves riepa – tā izjauc labi iedibināto pasaules kārtību mūsu bagāžniekā un aizņem traki daudz vietas. Norunājam, ka drīzumā, kad būsim sausā laikā kempingā, veiksim revolūciju un radīsim jaunu sistēmu. Lai arī esmu rakstījusi acis nepaceldama, pēdējās divas dienas vēl karājas gaisā, bet neko darīt.

Atgriezušies kempingā, pagatavojam pusdienvakariņas, tad drusku sapucējamies un kājām dodamies uz pilsētu – ir sestdienas vakars un, pirms nozušanas Nekurienē, gribam mazliet „iziet ielās”. Pa ceļam palasām informāciju par Jukonas vēsturi un apskatām pa upi savulaik kursējošo kuģi „Klondaika”. Nonākuši pilsētā, nesaprotam, kas noticis – par spīti sestdienas vakaram, tā ir kā izmirusi. Daži cilvēki redzami centrālās ielas pāris krodziņos, bet citādi viss kluss. Iegriežamies uz alu kādā vakar noskatītā vietā un jau esam teju gatavi doties atpakaļ, kad izdomājam uzšaut pāris biljarda partijas. Mēs abi šodien spēlējam vienādi labi vai vienādi draņķīgi, pēc sešām partijām uzvar draudzība – 3:3. Tikmēr noskaņa apkārt ir mainījusies un mēs tiekam aicināti pievienoties pāris meitenēm, kas dodas uz karaoke bāru. „F-it, kāpēc ne”.

Ēkas ārpusē nekas neliecina, ka šeit kaut kas notiek. Tomēr, kad pa mazām pagrabstāva trepītēm ieejam iekšā, mūsu acīm paveras nopietna izmēra bārs. Cilvēku gan nav pārāk daudz un tiem, kam izdodas tikt pie mikrofona, gribas novēlēt – „labāk būtu ēduši” vai ko tamlīdzīgu. Ja dziesmu izlasē būtu pieejams Niks Keivs, droši vien arī mēs būtu ļāvušies apkaunojumam, bet brīdī, kad esam potenciāli nobrieduši kādam citam izpildītājam, mūsu paziņas dodas tālāk. Uz klubu, kur varot padejot. „No, no, no”, saka Rafaēls, bet nejuzdams manī morālu atbalstu šai nostājai, paziņo „F-it, kad mēs vēl būsim Whitehorse”.

Nonākot nākamajā bārā, top skaidrs, kāpēc ielas ir tukšas – visi ir šeit. Pie ieejas uz brīdi pašķiramies – Rafaēls paliek ārā koķetēt ar meitenēm, es eju pie bara izcīnīt alu. Kad beidzot esmu pie tā tikusi, cenšos ar acīm sameklēt Rafaēlu. Pamanu šo iespiestu deju plača vidū, ik pa laikam vicinoties ritmā, ik pa laikam izmisīgi skatoties apkārt. Tā kā skan popmūzikai radniecīgi skaņdarbi, kas Rafaēlam riebjas, nostājos netālu un kādu brīdi izbaudu šo skatu. Tad viņš tomēr mani pamana un ar vāji slēptu atvieglojumu sejā atnāk pēc sava alus. Tomēr drīz vien meitenes mūs ievelk atpakaļ bariņā un kādu brīdi palēkājam, tad mūs visus izmet no šejienes, jo 2:30 vieta tiek slēgta. Vēl mirkli pačalojam ārpusē, tad uzņemam gaitu telts virzienā. Ejot gar ezeru, apklustam un apstājamies.

– „Vai tu redzi to pašu, ko es?”, prasu Rafaēlam.
– „Aha”.

Visa pamale ir vieglu gaiši zaļu strīpu klāta. Tās nav tādas košas un dejojošas gaismas, tomēr, tomēr – tā ir mūsu pirmā ziemeļblāzma. Kanāda, Whitehorse, 9. augusts, 3 naktī.

8. augusts, 31. Aļaskas road-trip diena, 279. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 54 km, kopumā 8180 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)