Bifeļi, suņi, hipiji un paparžu SPA

Šorīt Rafaēls izmēģina manu vakardienas ēst gatavošanas stratēģiju, mēģinot vannasistabā pagatavot tostermaizes. Tās mazliet piedeg un, protams, dūmu detektors sāk dziedāt. Es aši izslēdzu plīti un aiztaisu vannasistabas durvis, Rafaēls atver ārdurvis un metas mierināt detektoru. Pēc nelielas apčubināšanas šis nomierinās un apklust. „Ou, well”, ēdīsim no vienas puses piedegušas maizītes.

Kad dodamies ceļā, atkal līst. Pēc dažiem kilometriem apstājamies – šeit notiek ceļa remonts un, tā kā esam pirmā mašīna, mums ir aizdomas, ka gaidīt nāksies ilgi. Meitene, kas regulē satiksmi, apstiprina šo faktu – vismaz 10 minūtes būšot. Izslēdzam motoru un sākam pļāpāt. Meitene, kas izskatās pēc studentes, izrādās, audzina trīs bērnus. Viņas vīrs, kā jau vairums šejieniešu, strādā naftas ieguves industrijā. Arī šis darbs, kas izskatās gluži vienkāršs, nav nekāda medus maize. Šodienas maiņa ilgs 14 stundas, visticamāk, viss šis laiks būs jāpavada, stāvot lietū. Citreiz atkal saule spiežot pie zemes. Meitene šaubās, vai projekts tiks pabeigts laikus, jo džeki mazliet pārcentušies – tā vietā, lai noņemtu un atjaunotu augšējo – asfalta slāni, viņi pamanījušies nošķipelēt vienu līmeni zemāk, kas tagad arī jāatjauno. Kanādieši arī kļūdās.

Tad klāt ir pavadošais auto, pamājam meitenei un šķērsojam remontdarbu posmu. Šodien, par spīti biezajai miglai un lietum, mums ir traki labs noskaņojums. Rafaēls stūrē un pilnā balsī auro savas franču dziesmas, es, pabeigusi iepriekšējās dienas ierakstu (lai dzīvo mašīnas lādētājs!), adu zeķi. Pēdējās nedēļas neadīju, jo bija nenovēršoties jāvēro nacionālo parku skaistums, tagad var apvienot abas nodarbes.

Šodien vienīgās redzētās dzīvās radības ir divas stirnas ceļmalā un es jau domāju, ka neko eksotiskāku mēs nemanīsim, kad… īsi pēc brīdinošās ceļazīmes par bizoniem, mēs iebraucam tieši viņu bara vidū. Milzīgie dzīvnieki ganās pašā ceļmalā, mēs nestājoties cenšamies šos nobildēt, tāda attāla nojausma sanāk.

Lai arī iepriekšējās divas naktis esam gulējuši moteļos un morāli nobrieduši kempingam, sākam šaubīties, vai tā ir gudra doma, jo lietus nerimstas visu dienu. Pēcpusdienā esam atbraukusi līdz vietai, kur teorētiski bijām plānojuši palikt – Liard upes kempingam. Galvenais šejienes piesaistes objekts ir termālie ūdeņi, esam dzirdējuši labas atsauksmes. Kempings kopā ar ieejas biļeti karstajos ūdeņos maksā 26 CAN (diviem deguniem), nu ļoti cienīgi, turpretī palikšana otrpus ceļam esošajā viesu mājā – 130 CAN, nu ļoti nepiedienīgi. Nolemjam, ka iesākumā paēdīsim vēlas pusdienas, apmeklēsim termas un tad jau redzēs.

Blakus vienīgajam brīvajam galdiņam zem nojumes uz zemes guļ guļammaisu čupa un kaut kas zem tās. Mūsu rosīšanās pamodināta, pirmā no guļammaisu valstības parādās dredaina meitenes galva. Izskatās, ka jaunieši ceļo daudz pieticīgāk nekā mēs un, pavaicājusi, vai Rafaēlam nav iebildumu, piedāvāju viņiem pievienoties pusdienām. Meitene priecīga piekrīt, puisis no čupas apakšas nomurmina, ka vēl tomēr pašņāks. Tad no čupas parādās vēl viena dzīvības forma – mazs, melns spalvu kamols. Esmu gatava pacienāt arī viņu, bet saimniece apgalvo, ka suņam barība esot gana. No maniem pāris makaroniem gan šis neatsakās, no sabužināšanas arī nē. Nora Dumberga man pirms neilga laika veltīja uzdevumu – pabarot vai sabužināt kādu vientuļu suņuku no viņas. Dienvidamerikā esmu sabužinājusi veselu baru, bet šeit, Kanādā, līdz šim nevienu pamestu suni neesmu manījusi un šaubos, ka satikšu. Tomēr šis eksemplārs izskatās dikti noilgojies pēc uzmanības. Nora, vai der, ka esmu sabužinājusi melno suņuku un pabarojusi saimniekus? 🙂 Un apsolu, ja tomēr ieraudzīšu kādu vēl vientuļāku, kas neizskatīsies pēc tāda, kas vēlas nokost roku, sabužināšu un/vai pabarošu arī viņu!

Arī hipijpuisis beidzot ir pamodies un priecīgs nokopj šķīvi ar makaroniem un jūras veltēm. Pa to laiku, kamēr mēs ēdam un pļāpājam (pamatā Rafaēls, jo hipijpārītis arī ir no Monreālas), lietus ir piestājis un saku Rafaēlam, ka varbūt mēs tomēr varētu izmantot brīdi, kamēr nelīst un uzcelt telti. Labs ir, viņš piekrīt un aiziet noskatīt piemērotāko vietu.

Kad Rafaēls atgriežas un mēs ar auto aizbraucam līdz mūsu vietai, redzam, ka tur jau iekārtojies kāds motociklists. „Ā, tas ir Pauls no Argentīnas, mēs mazliet papļāpājām”, Rafaēls saka. Negribam šo dzīt prom, jo viņa telts jau uzcelta – finālā vienojamies ar Paulu, ka varam mierīgi nakšņot visi vienā nometnē un brālīgi sadalām izdevumus – kopā jautrāk un lētāk. Kamēr iekārtojam nometni, atnāk blakus vietas kaimiņš ar malkas klēpi un alu – teju kā uz sālsmaizi. Viņš aicina vēlāk pievienoties viņa treilera nojumē un pat gulēt treilerī, ja tapšot pārāk auksti un slapji.

Šajā ceļojumā mūsu telts vietas biedrs Pauls ar moci veicis jau 26 000 km un arī viņš publiski dokumentē savu braucienu mājas lapā www.paulruiz.com. Viņš pasit kompi padusē un aiziet uz kaimiņu smalko viesnīcu rakstīt un ķert internetu.
– „Saproti, es jau trīs dienas neesmu papildinājis blogu”, Pauls saka.
– „Tu nevari iedomāties, cik labi es tevi saprotu”, es smejos.

Mana rakstīšanas sirdsapziņa ir diezgan tīra, tāpēc, uzcēluši māju, dodamies iemērkties karstajos ūdeņos. Lai līdz tiem nonāktu, jāmēro koka laipa – taka 700 metru garumā. Ieraudzījusi termas, gandrīz iespiedzos no sajūsmas. Tās ir pilnīgi dabīgas. Kūpošs karstā ūdens ezers, kas tālāk aizvijas kā upe, ūdenim lēnām topot mazliet vēsākam. Jā, šeit ir ģērbtuves, labierīcības un trepītes ērtākai iekāpšanai ūdenī, bet viss pārējais ir pilnīgi dabisks – papardēm noauguši krasti, baļķi, sasārtuši pīlādži, dubļu pilni krasti. Mēs ieziežamies ar tiem un sēžam uz krasta zāles melli kā velli. Ar mums kopā ir arī izpalīdzīgais kaimiņš ar sievu, kā arī kāds viņiem pazīstams pāris, pēc brīža pievienojas hipijjaunieši, faktiski pēc stundas būšanas šeit, esam pazīstami ar pusi no apmeklētājiem. Rafaēls ar kaimiņu izveic vietējo rituālu – aiznes akmeni līdz punktam, kad jāšķērso karstākais ūdens posms, un novieto to uz paaugstinājuma pie citiem akmeņiem. Es mēģināju iemērcēties tajā reģionā pirms brīža un gandrīz pārtapu par vēzi.

Pēc smalkās SPA procedūras dodamies atpakaļ uz nometni, ieturam vakariņas un pievienojamies kaimiņam uz vakarēšanas sadaļu. Ātri iedraudzējamies arī ar viņa trīs suņiem, šodien tāda suniska diena sanākusi. Pēc brīža pievienojas hipijpārītis ar visu suni, šim arī sanāk socializācija.

Viena no šeit populārām atrakcijām ir doties uz termām naktī, kad tur nav cilvēku un var izbaudīt mērcēšanos tumsā un savā nodabā. Kaimiņš gan ir pārāk saguris un sieva noliek viņu gulēt. Mēs ar hipijpārīti piesēžam uz brīdi viņu nojumē, kad kā spoks no tumsas parādās kaimiņš ar suņa siksnu – viņš apgalvo, ka dzirdējis lāci un viens no suņiem tāpēc aizmucis, šis tagad šo meklējot. Novēlam labu veiksmi un domājam, vai ir prāta darbs tagad nakts vidū līst mežā pie lāča, bet nospriežam tomēr, ka esam četri un gan jau šis mūs neapēdīs.

Naktī ūdeņi izskatās mazliet spokaini – vieta nav apgaismota, bet, tā kā mēs pa dienu esam to labi iepazinuši, mums nesagādā nekādas grūtības šeit orientēties arī nakts melnumā. Tagad, kad šeit vairs nav cilvēku, ūdens ir daudz karstāks, augstākajā baseinā faktiski nevar izturēt, tāpēc mēs aši pārvācamies uz upi. Tur konstatējam, ka gluži vieni neesam – upes vēsajā galā mirkst un pļāpā divi kungi. Iepazīstamies un pievienojamies sarunām. Kungs gados, vārdā Kāls, ir vietējais un zina šo vietu jau sen, pirms tā tapa pārvēsta par tūristu atrakciju. Viņš vienmēr uz šejieni dodoties naktī vai ziemas spelgonī, lai nesatiktos ar tūristiem. Ar mums gan viņam patīk pļāpāt, nez kāpēc esam ierindoti „sakarīgo ļautiņu” sarakstā. Arī jaunākais vīrs, Markuss no Vācijas, kas jau 11 gadus mīt Kanādā, šeit nav pirmo reizi – viņš šķērso šo ceļu vairākas reizes gadā un katru reizi piestāj uz atpūtas pauzi. Mēs notērzējam vairākas stundas – nakts aizsegā sarunas labi risinās.

3. augusts, 26. Aļaskas road-trip diena, 274. ceļojuma diena

Šodien pieveikti 306 km, kopumā 7470 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)