Piektais un sestais

“Nu ko, brauksim uz Edmontonu vai tomēr nē?”, izgriezdams no nometnes ceļa, vaicā Rafaēls. Atgādinu viņam, ka ir 1. augusts, datums, kurā mēs teorētiski gribējām atrasties Aļaskā. Līdz Aļaskai vēl ir ūūūj-ku-tālu! Rafaēls piekrīt, ka mums tomēr jāpatur prātā galvenais ceļa mērķis un tā nu mēs no šodienas atsākam aktīvu kustību. Bijām iestrēguši Banff un Jasper nacionālajos parkos uz dienām desmit, daudz ilgāk nekā bijām domājuši, bet, ceru, ka, raugoties bildēs, jūs arī sapratāt kāpēc.

Tikko izbraukuši uz šosejas, redzam apstājušos auto barus un cilvēkus ar fotoaparātiem. Mēs ar acīm meklējam, ko šie bildē, noteikti atkal kāds zvērs pie horizonta. Metrus simts tālāk, tieši uz dzelzceļa uzbēruma, klunkurē melns lāčabērns. Domājam, ka tas pats, kas no nometnes tika aizdzīts. „Pieci”, nosaka Rafaēls.

Nākamais cilvēku bars ar fotoaparātiem novērojams pie seklā Jasper ezera. Pa ezeru brien trīs brieži milzīgiem žuburu ragiem. Ezers ir kā spogulis un milzīgie dzīvnieki seklajā ūdenī izskatās sirreāli. Tiešām nesaprotu, kāpēc nebļāvu, lai Rafaēls apstājas, šoreiz tiešām vajadzēja. Bet varbūt jāatsauc atmiņā Mišelas teiktais, ka daži brīži ir domāti vien mūsu atmiņām.

Nākamais skats, kas mūs pārsteidz, ir auto kolonna, kura gaida iebraukšanu nacionālajā parkā. Rinda ir ne vairāk ne mazāk kā septiņu kilometru garumā. Ļoti priecājamies šoreiz braukt otrā virzienā un nesaprotam, kur visas šīs cilvēku masas liksies – jau no rīta vairums kempingu un naktsmītņu bija pilnas.

Lēnām attālināmies no kalnu skaistuma un ainava top nedaudz garlaicīgāka. Nav tik traki kā iepriekš, kad bijām nogarlaikojušies no lauku bezgalības, tomēr tagad var braukt mierīgāk, neelšot no sajūsmas aiz katra līkuma. Izklaidējos pati un izklaidēju Rafaēlu, lasot priekšā faktus no jaunās augu atpazīšanas grāmatas. Man patīk, cik vienkārši tā ir izveidota. Augi ir sarindoti… pēc krāsām! Protams, profesionāļiem par šādu iedalījumu varētu nākt smiekli, bet cilvēkam vienkāršajam šī pieeja ir daudz saprotamāka nekā zinātniskā klasifikācija. Visvairāk mūsu interesi saista viss, kas ir ēdams – spriežam, ka nākamo reizi, kad sastapsim kādu no tikko aprakstītajiem augiem, pamēģināsim grāmatas ieteikumus.

Pēcpusdienā, kad mūsu skatam paveras kārtējais ceļa jostas posms, ieraugām, ka to lēnā garā šķērso pusaugu lācis. „Seši”, nosaka Rafaēls, bet es cenšos paspēt noknipsēt zvēru, kamēr šis nav ielāčojis krūmos. Tālu ir, bet var saprast, ka tas ir lācis.

Pirms izbraukšanas no Albertas provinces, iegriežamies pāris bodēs, jo provinces nodoklis šeit ir tikai 5%, citur tas var būt pat 15%. Man joprojām ir grūti pierast, ka visas cenas Kanādā norādītas bez nodokļiem, tad pie kases tiek pieskaitīts %, kas atšķiras katrā provincē. Nopērkam auto strāvas pārveidotāju, es tomēr nevaru sadzīvot ar domu, ka Aļaskas vienmuļajos nostūros palikšu bez rakstīšanas iespējas, arī GPSu būs ērtāk uzlādēt.

Šovakar Rafaēls ir noskaņots palikt motelī, man nav iebildumu, jo tur būs atrodams arī internets. Pēc vairāku vietu apskates atrodam sirsnīgas korejiešu sievietes paspārnē esošu namiņu par piedienīgu cenu (70 CAN). Pēc īsas papļāpāšanas viņa atļauj mums, maksājot skaidrā naudā, neatstāt depozītu, ko viņa darot pirmo reizi – mēs izskatoties tik uzticami. Uzzinājusi, ka mums garšo Āzijas ēdieni, viņa atnes mums vakariņās korejiešu nūdeles un cepumus. Pēc vakariņām es iegrimstu savos interneta darbos, bet Rafaēls izmanto iespēju pārmaiņas pēc paskatīties „kasti”.

1. augusts, 24. Aļaskas road-trip diena, 272. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 520 km, kopumā 6700 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)