Airu prieks

Stāsti

Lai arī iepriekš dušā būts vakar vakarā, jāizmanto iespēja arī no rīta – šajā ceļojumā nekad nevar zināt, kad būs nākamā reize, kad atkal varēs nomazgāties siltā un tekošā ūdenī. Pēc brokastīm aizbraucam uz netālo Jesper pilsētu. Es ieriktējos vietējā informācijas centrā, lai saliktu internetā vienu rakstu porciju, Rafaēls tikmēr dodas pilsētas un apkaimes apskates tūrē. Pēc pāris stundām, kad viņš atgriežas, tieši beidzu apstrādāt pēdējo gatavo gabalu un varam doties tālāk. Vēl tikai iegriežamies veikalā atjaunot pārtikas krājumus, pa šīm dienām viss kaut kā ir apēdies.

Jaukā sieviete vienmuļajā hostelī mums ieteica viņasprāt labāko kempingu, kas atrodas Snaring upes krastā. Aizbraukuši līdz tam konstatējam uz kempinga norādes uzrakstu „Full”. Bet, kā ierasts, griežam iekšā un nolemjam atkal izmēģināt savu veiksmi. Šis ir viens no pašapkalpošanās kempingiem – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Visas pieklājīgās vietas gan tiešām ir aizņemtas, bet nometnes galā atrodas mazākas vietas teltīm, pie kurām nevar piebraukt ar auto, un tur vēl divas vietas ir, aši ieņemam vienu. Burtiski pēc piecām minūtēm redzam, ka arī otra, pēdējā vieta, tiek „aizsista”. Nekāda traģēdija gan nebūtu bijusi, arī ja vietu nebūtu – šim kempingam, līdzīgi kā daudziem ir, tā saucamā, papildus teritorija (overflow area). Tā tiek izmantota tikai situācijās, kad pamatkempings ir pilns. Šajās papildu vietās bieži vien nav ūdens un ugunskuru vietas, toties ir galdi un labierīcības, vienai naktij nekāda vaina. Standarta cena kempingam šajā nacionālajā parkā ir 21,50 CAN, šīs nakts kempings pat ir mazliet lētāks – 15,70 CAN. Maksāšana notiek par vietu, noteikumi paredz, ka vienā vietā nevar atrasties vairāk nekā divas teltis un četri cilvēki, bet pārāk diži tas netiek kontrolēts.

Uzcēluši telti un samaksājuši par naktsmītni, dodamies dienas gaitās. Šodien dodamies aplūkot Maligne ezeru un kanjonu. Pa ceļam piestājam pie Medicīnas ezera – šo nosaukumu, dziļas bijības vadīti, ezeram devuši vietējie, jo uzskatījuši, ka tam piemīt brīnumains spēks. Ezers pa vasaru ir dziļš un plašs, bet oktobrī tā līmenis pazeminās pat par 20 metriem, daudzviet tas ir sauss, bet nākamajā pavasarī tas atkal piepildās. Šī ezera apkaimē pirms nedēļas plosījies pamatīgs divu nedēļu ilgs ugunsgrēks – izdegušas milzīgas platības. Vēl tagad smaržo pēc deguma, baiss skats.

Maligne ezers sagaida dzidrs un saulains, tajā spoguļojas zaļie, pelēkie un baltie kalnu milži. Šeit tiek piedāvāts izbrauciens ar kuģīti un mēs iesākumā domājam to arī izmantot, bet atkal jau, ieraugot cenu, domas aši knaši mainās. 57 CAN vienam degunam, kaut kas traks! Bet gluži atteikties no domas tuvāk apskatīt ezeru negribam, tāpēc uz vienu stundu noīrējam kanoe par 30 CAN (uz diviem deguniem). Priecājamies par iespēju pārmaiņas pēc izvingrināt ķermeņa augšējo daļu, kājas vēl viegli sagurušas pēc vakardienas. Tomēr no mazas pastaigas tām neizdodas izvairīties – apskatām Maligne kanjonu, kurš ir daudz dziļāks un iespaidīgāks nekā tie, ko esam redzējuši iepriekš.

Atgriezušies kempingā mazliet atpūšamies, tad spriežam, ko darīt ar vakariņām. Bijām runājuši, ka, lai nebūtu jāstiepj visi gatavošanas rīki un produkti līdz mūsu telts vietai, varētu ar auto aizbraukt līdz papildus kempingam, piebraukt tieši pie galda un veikt visu ēšanas procedūru tur. Esmu pilnībā par šo variantu, jo gatavojot, vienmēr kaut ko pēkšņi ievajagas no mašīnas. Pēc Rafaēla sejas izteiksmes redzu, ka viņš dod priekšroku otram variantam. Pēc brīža, neko nesakot, šis pazūd un atgriežas ar plītiņu un maisu kaudzi.

Šovakar Rafaēls ir arī šefpavārs, top burito ar malto gaļu un pupiņām, svaigu tomātu, sieru un krējumu – meksikāņu vakariņas. Nokopjam pa abiem piecus gabalus, bet pārējo savietojam kastītē rītdienai. Mirkli apspriežamies, kur labāk mazgāt traukus – rezultātā nobalsojam par upi, kuras straume ātri aiznesīs ēdiena smaržu prom no nometnes. Man joprojām ir grūti pierast, ka pat gurķa mizas vai maizes drupačas, kur nu vēl gaļas paliekas, nedrīkst mest krūmos, lai nepievilinātu meža zvērus, jo īpaši lāčus. Vienu rītu gribēju izliet marinēto gurķu šķidrumu, bet Rafaēls protestēja – pārtika paliek pārtika un nevar zināt, kas lācim kurā brīdī kārojas.

Pēc vakariņām Rafaēls lasa, bet es adu, jo mana datora baterija ir „čušš”. Paldies Pēterim par ieteikumu iegādāties strāvas pārveidotāju, kas ņemtu enerģiju no mašīnas „piepīpētāja”. Biju apsvērusi tādu domu, bet tā kā šajā caurumā pamatā dzīvo lādētājs ar Rafaēla telefonu, kas nodrošina brauciena muzikālo pavadījumu, neesmu pārliecināta, ka atradīsies laiks arī manam datoram. Bet varbūt tomēr nopirkšu, redzēs.

– „Gribi pastaigāties?”, Rafaēls vienā brīdī prasa.
– „Jā, labprāt, kļūst pārāk tumšs, lai adītu”, es piekrītu.
– „Aha, arī lai lasītu”, viņš piebilst.

Sākumā aizejam līdz mūsu kempinga galam un tad gribam paieties mazu gabaliņu pa meža stigu, bet atpakaļ atgriezieties pa taku gar upi. Kad esam nogājuši pārdesmit metrus, ieraugām, ka mums pakaļ jož kāds jaunietis. Apstājamies un klausāmies, ko viņš grib vēstīt. Vien to, ka pirms neilga brīža 300 metrus no šejienes aizbaidīts lāča mazulis un, tā kā kļūst tumšs, viņš mūsu vietā mežā vis neietu. Ok, pateicamies paldies par brīdinājumu, paķeram no telts „bear spray”, kas mums nebija līdzi un ejam otrā virzienā – prom no meža, pavērosim upi no veca tilta perspektīvas. Upe čalo savus vakara stāstus un virs egļu galiem „izpeld mēness sarkaniem ragiem”. Šonakt ir pilnmēness.

30. jūlijs, 22. Aļaskas road-trip diena, 270. ceļojuma diena

Šodien pieveikti 146 km, kopumā 6073 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 120 CAN
Naktsmītnes 17 CAN
Izklaide 30 CAN
Citi
Dienas tēriņi 167 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 3448 CAN

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.