Ko iesākt lietainā dienā?

Ēdot brokastis, paostu šķiņķa šķēlītes, kuras mūsu ledusskapī dzīvo jau teju nedēļu.
– „Klau, pasmaržo, man ir aizdomas, ka tās vairs nevajadzētu ēst,” es sniedzu iepakojumu Rafaēla virzienā. Viņš nepasmaržo vis.
– „Ja tev šķiet, ka kaut kas ir jāmet ārā, tad tas bija jāizmet jau vakar”, viņš paziņo savā ierastajā brutalitātē.
Mēs diezgan regulāri nonākam situācijā, kad Rafaēls grib kaut ko izmest, bet es to uzskatu par joprojām ēdamu vai izmantojamu. Tad viņš mani lamā par padomju sievieti, bet ļauj paturēt, ko nu es vēlos. Jāatzīst, diezgan bieži viņam ir taisnība un dienu vai divas vēlāk mans „taupījums” tāpat nonāk atkritumos. Bet citreiz es tomēr to apēdu un nekāda vaina!

Runājot par mūsu ledusskapi jeb, precīzāk izsakoties, aukstuma kasti. Tā ir liela, zila un vēsturiska. Rafaēls atceras bildes no bērnības, kur viņš sēdējis tajā – kasti izbraukumos ņēmusi līdzi viņa vecmāmiņa. Lai uzturētu aukstumu, mēs regulāri pērkam ledu. Vislabākie ir monolītie kluči, tie turas pat dienas trīs, tomēr ne visur tādus var dabūt, citreiz jāizlīdzas ar parastajiem kubiņiem, kuru mūža ilgums ir diena, divas maksimums. Tomēr, pateicoties šai ierīcei, varam uzglabāt gaļu, dažādas mērces, sieru, iepriekšējā dienā gatavoto maltīti, kā arī mums vienmēr pa rokai auksts alus, kas nav mazsvarīgi.

Šodien laika vīri un sievas ir solījuši neglābjamu lietu. Brokastis paēdam sausā un braucam uz vienu no pārgājiena takām, gribam uzkāpt kalnā. Kad piestājam pie takas sākuma punkta, viegli līņā. Uzvelkam pretlietus drēbes un dodamies ceļā. Sāk līt jau nopietnāk. Rafaēls dubļos demonstrē, kā izskatās svaiga lāča pēda. Šis skats mudina izpakot mūsu pretlāču ierīces. Rafaēls noņem iepakojumu un drošības knibuli lāču aerosolam, es ieskrūvēju pildspalvai līdzīgā priekšmetā trokšņa patronas. Mums katram ir kaut kas pret lāčiem, ja nu sastopamies ar šiem individuāli. Rafaēla „ierocis” ir nopietnāks, jo viņš domā, ka es kritīšu panikā, satiekot lāci, un labāk, lai tas glabājas pie cilvēka, kas pratīs to pielietot ar lielāku loģiskuma varbūtību. Es viņam pilnībā piekrītu.

Jo augstāk kāpjam, jo stiprāk sāk līt. Mums aizvien biežāk piemetas spoguļimidža efekts un, es it nemaz nebrīnos, kad Rafaēls apstājas un pagriežas pret mani. Es zinu, ko viņš teiks, jo pati par to domāju pēdējās desmit minūtes. „Nu ko, ejam atpakaļ?”. Mani nav jāpierunā. Esam pieveikuši kilometrus divus, trīs, līdz augšai vēl seši. Jau šobrīd mitrums ir ticis cauri manam tizlajam pretlietus apmetnim un tas ir tikai laika jautājums, kad tas nokļūs līdz miesai. Pagaidām vēl nav pārāk auksti, bet augšā, kad pacelsimies ārpus koku sargājošajai sienai, siltāks nekļūs.

Tātad, vienbalsīgi nolemts – soļojam atpakaļ. Sametam mašīnas aizmugurē slapjās drēbes un pirmo reizi ieslēdzam sildītāju. Tik labi! Kad sākam stūrēt atpakaļ, sāk gāzt baltu un mēs ar grūtībām redzam ceļu. Saskatāmies un „dodam pieci” – tas bija ļoti prātīgs lēmums. Tā kā negaidīti ir atbrīvojusies diena, spriežam, ko šādā suņa laikā darīt. Nolemjam aizbraukt līdz kaimiņu pilsētai šo to nopirkt, tad doties uz Banff pilsētu – es gribu noķert internetu un parakstīt, Rafaēls domā noskatīties kino kādu filmu, viņš ir dulls uz tām.

Vēl viena Kanādas „vēstniecība” ir „Canadian tire”, kaut kas nedaudz līdzīgs mūsu „Depo”, tikai vairāk vērsts uz tūrismu, nevis celtniecību. Šodien veicam pēdējo nopietno inventāra pirkumu. Es iegādājos flīsa „paladziņu”, tādu kā otru guļammaisu, kurā ielīst pirms „īstā”, jo pēdējās naktis esmu diezgan nejauki salusi. Un Aļaskā naktīs var būt ap 0. Nopērku arī druku jēdzīgāku pretlietus jaku, šodien bija laba mācība. Patiesībā pat divas, jo viņiem ir izpārdošana – jakas ir par puscenu, plus pērc vienu, otra par brīvu. Par 70 CAN tieku pie diviem apģērba gabaliem, nav slikti. Vel nopērkam degvielas kannu. Starp manu uzskatu „mums vajag 20 litrīgu” un Rafaēla „nez vai vispār vajag”, paliekam pie kompromisa – 10 litrīgas kannas. Un, vislielākais šodienas ieguldījums (ceru, ka to tā varēs saukt) ir… makšķere! Nopērkam tādu ar teleskopisko kātu, lai mašīnas bardakā tā nedabūtu galu jau pirmajās dienās, spoli un visādus „pričendāļus”. Spriežot pēc tā, kādu diskusiju pavadībā tie tika izvēlēti, man šķiet, ka mūsu makšķerēšanas pieredze līdzināsies klasiskam stāstam no „Trīs vīriem laivā”. Tomēr pagaidām, kamēr neesam sākuši makšķerēt, mēs sapņojam par Aļaskā ķertiem milzu lašiem un forelēm, kas būtiski papildinās mūsu ēdienkarti. Rafaēls apgalvo, ka prot izķidāt zivi. Un pagatavot. Es pilnīgi noteikti protu to apēst. Nu, tik vien tāds sīkums atlicis, kā kādu noķert.

Kamēr mēs iepērkamies, laiks ir būtiski uzlabojies, patiesībā nekas neliecina par nesenajām lietus šausmām. Aši nomainām plānus un nolemjam uzbraukt ar gaisa vagoniņu kalnā, pavērties apkārt un uz sēra kalniem. Tomēr šī doma izgaist, kad ieraugām cenu – šī atrakcija mums abiem izmaksātu 80 CAN. Paldies, apskatīsim kalnus no cita leņķa un par brīvu. Toties iespēju iemērkties termālajos ūdeņos gan nelaižam garām. Tas maksā krietni piedienīgāk – 7,50 CAN no galviņas. Ieraudzījusi iespēju par nepilniem 2 CAN izīrēt vēsturisku peldkostīmu, protams, vēlos to izmēģināt, bet, lai to izdarītu, izrādās, nepieciešams personu apliecinošs dokuments un kredītkarte. Kurš gan tos neņem līdzi uz baseinu. Šis prieks izpaliek, nākas mērcēties vien mūsdienu peldkostīmā. Ūdens ir +39 grādi, saulīte silda – varam kārtīgi izkarsēties pēc salšanas naktī un mirkšanas lietū. Tomēr pārāk ilgi izturēt nevar – gan dēļ karstā ūdens, gan apkārtējā cilvēku daudzuma – šodien ir sestdiena.

Šeit var ieiet arī īstā dušā, ko mēs darām, jo mūsu kempingā dušu nav. Satiekamies ārā tīri un smaržīgi. Tā kā bijām nonākuši līdz līmenim, „vai apakšbikšu nomaiņa skaitās kā duša”, smejamies, ka šodien faktiski esam trīs reizes bijuši dušā.

Tagad gan laižam uz pilsētu – mani, kā vienmēr, moka sirdsapziņa, ja neesmu vairākas dienas pēc kārtas nodrošinājusi jūs ar lasāmvielu. Jā, kāds lūgums, patiesībā veseli trīs. Pirmkārt, neuztraukties, ja pazūdu kādu nedēļu vai pat ilgāk (tas tā, dažiem elementiem), otrkārt, piedot, ja rakstos ir kāda gramatikas kļūda vairāk vai iztrūkst ciparu sadaļa (šodien piemēram, man nav līdzi blociņš, kurā fiksēju izdevumus, tāpēc nevarēju tos pie pēdējā raksta ielikt) vai nav papildināta maršruta karte, un, treškārt, nedusmoties, ja neatbildu uz e-pastiem uz ziņām, kas nav steidzamas un prasa ilgāku laiku atbildes sagatavošanai vai arī palaižu garam kādu jubilāciju. Arī šodien esmu beigusi apstrādāt pirmo rakstu, kad Rafaēls jau ir atgriezies un prasa, vai varam doties. Noslēdzam „darījumu” – es šoferēšu mājās (lai arī nav „mana diena” – mēs stūri dalām pa dienām), bet viņš var malkot alu, kamēr es rakstu. Pa galvu, pa kaklu salieku vēl divus rakstus, tad gan laiks doties.

Nometnē priecīgi konstatējam, ka mūsu telts ir godam pārlaidusi lietus gāzi un šonakt gulēsim sausumā. Pagatavoju vakariņās makaronus ar desu mērci, tikmēr Rafaēls atkal veic revīziju mašīnā, pēc šodienas pirkumiem tur atkal izskatās pēc „elles un Indijas” (mūsdienās ir politkorekti lietot šo izteicienu, hmm?). Pēc pusstundas, atkal izmezdams kaudzi ar, manā skatījumā, objektiem, kas „varbūt noderēs” (es pat neko neteicu, bet viņš, lādēdams vienā maisā bukletus un avīzes, ko vairs nevajadzēs, noteica „nē, pat nedomā, mēs tos nesaglabāsim un nenodedzināsim ugunskurā citā vietā (ķēms tāds, tiešām lasa domas)), Rafaēls apmierināti noraugās ar rezultātu. Jāatzīst, ka mašīna tiešām izskatās organizēti un ir sajūta, ka tajā ir divreiz mazāk mantu nekā iepriekš.

Tā kā es iedzimtās taupības nolūkos neesmu paņēmusi „dedzināšanas atļauju” (tāda maksā veselus 8 CAN) un mūsu naktsmītnē nav arī ugunskura vietas (domāju, ka šonakt mēs dedzinātu arī bez visas atļaujas, jo ir auksti, auksti), dodamies uz kopīgo nojumi – tajā ir ar malku kurināma plītiņa, kas parasti ir silta. Tomēr ne šovakar. Tik daudz iedvesmas, lai nez kur sameklētu malku un to iekurinātu, mums nav, tāpēc uzvelkam vēl pa jakai un mirkli pavakarējam, spēlējot zoli ar mūsu trešo „anonīmo” partneri.

25. jūlijs, 17. Aļaskas road-trip diena, 265. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 151 km, kopumā 5378 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)