Īstajā laikā un Īstajā vietā

Stāsti

Paveikuši ierastos rīta rituālus, braucam uz šī kalna (un apkaimes) augstāko vietu. Vakar rāpāmies ar mašīnu augšup ļoti pakāpeniski, tāpēc, kad ieraugām, cik augstu esam uztikuši, esam diezgan pārsteigti. Mūsu kalns ir vienīgais šajā apkaimē, pārējā ainava, cik tālu acs sniedzas – vieni līdzenumi, kas mums tā apnikuši. Tomēr arī šodien lielākā dienas daļa paiet traucoties caur tiem. Tā kā stūrē Rafaēls, es varu izklaidēties ar rakstīšanu un adīšanu, kā nebūt īsinot laiku. Esam iebraukuši Albertas provincē, šeit ir diezgan smieklīgi apdzīvotu vietu nosaukumi – Medicine Hat, Manyberry (gandrīz kā Dižsēņi), Seven personas utt.

Smukā rīta iedvesmota, nolēmu šodienu veltīt Kristīnei Blodonei, kura bija piešķīrusi vienu dienu bez īpašiem nosacījumiem. Man ir labas dienas priekšnojautas. Paldies, Kristīne!

_DSF3155

Pēcpusdienā Rafaēls priekpilni pavēsta, ka pie horizonta parādījusies kalnu grēda Rocky Mountains, ko mēs tā gaidām. Jo tuvāk braucam, jo vairāk mums atklājas kalnu skaistums. Tieši vakar apspriedām mīļākās apceļotās vietas un teicu Rafaēlam, ka bez Antarktīdas (jo tā ir ārpus konkurences) manā skaistuma topā pirmo vietu ieņem Patagonija. „Pagaidi, kamēr tiksim līdz Kanādas kalniem, tev mainīsies domas”, viņš smējās.

Pie nacionālā parka ieejas mūs informē, ka teritorijā esošā ciemata kempings esot pilns, bet tas, kurš tālāk mežā, vēl esot pieejams. Labi, brauksim uz to. Kempinga reģistrācijas meitene ir laipna un zinoša. Viņa arī mūs mierina, ka ciemata kempings esot Walmarts ar zālāju, šis esot daudz smukāks. Vēl meitene mums piekodina, lai neatstājam neko ēdamu laukā, jo „mums šobrīd ir lāča situācija”. Ok.

Šodien kaut kā iznāca iztikt bez pusdienām, tāpēc sākam ar vakardienas makaronu uzsildīšanu un notiesāšanu. Nu ir labāk. Tad Rafaēls uzceļ māju, es nomazgāju traukus un, tā kā saule vēl augstu, nolemjam sākt nacionālā parka apskati jau šovakar.
– „Gribi doties uz ezeru?”, Rafaēls prasa.
– „Nē, gribu Sarkano kanjonu!”, es paziņoju.

Man pašai nav īsti skaidrs šādas vēlmes pamatojums, bet vienkārši ir sajūta, ka tieši tur un nekur citur mums šovakar jādodas. „Sure”, nosaka Rafaēls un griež stūri ceļā pa kreisi. Pirms brīža mums bija lietus aizdomas, bet tagad saule pabīda prom mākoņus un piešķir kalniem vakara sulīgo zaļumu. Ja klausītos tikai skaņās, kas atskan no mūsu auto, varētu nez ko padomāt. Aiz katra līkuma paveras tāds skats, kas liek mums sajūsmā noelsties vai izsaukties.

Pēc neilga brauciena esam pie Sarkanā kanjona. Tas ir glīts, vienīgi nedaudz mazāks, nekā es biju iedomājusies. Kilometru tālāk tiek solīts ūdenskritums, pa pasakainu meža taku aizbrienam līdz tam. Mani lēnām sāk uztraukt fakts, ka pāris dienas nebūs pieejama elektrība – pastāv reāls fotoaparāta akumulatoru izlādēšanās risks.

Pēc ūdenskrituma apskates izstaigājam īsu taku ap kanjonu un lēnām pošamies atceļam – astoņos vakarā kempingā ir lekcija par ūdens kustoņiem, Rafaēls to grib dzirdēt. No debesīm sāk krist pāris lāses, bet saule nepazūd un apspīd melnos padebešus, vēl vairāk izceļot kalnu šarmu uz to fona. Pūšu un bildēju.

It kā ar to nebūtu gana, šai ainai tiek piezīmēta varavīksne – viena no spilgtākajām, kādu esam redzējuši. „Vai tev arī ir sajūta, ka esi Īstajā laikā un Īstajā vietā”, retoriski pārjautāju Rafaēlam un viņš klusēdams pamāj ar galvu.

_DSF3543

Tad piestājam, lai nobildētu Pazudušā zirga strautu. Zirgs tā arī nav atradies, bet strauta malā stāv stirna. Es izkāpju un domāju, ka šī būs gabalā, bet nekā – stirna skatās uz mani tikpat ieinteresēti kā es uz viņu. „Medībās nekad tā nenotiek”, Rafaēls saka. Un, lai pieliktu dienai krāšņu punktu, netālu no nometnes pamanām lāci brienam pa ceļmalas zāli. Lai arī esam viņam diezgan tuvu, man no uztraukuma pazudis fokuss un nekādas prātīgas bildes nesanāk, bet nu šoreiz vismaz var atpazīt, ka tas ir lācis.
– „Tu tiešām nekad lāci neesi redzējusi”, Rafaēls joprojām nesaprot manu sajūsmu, „jums taču Latvijā arī ir lāči”.
– „Nū, teorētiski ir, bet, lai arī pa miežiem esmu daudz klīdusi, brīvā dabā neesmu nevienu redzējusi”.
Kad prasu Rafaēlam, cik bieži šim gadījies redzēt lāci brīvsolī, viņš parausta plecus un nosaka, ka katru gadu, tie šiem ir tikpat pierasta lieta kā mums lapsas vai stirnas.

Lekcijas sākumu gan mēs visu šo brīnumu rezultātā esam nokavējuši, bet tā izrādās adresēta pamatā bērniem, nevarētu teikt, ka jūtamies kaut ko diži nokavējuši. Es izturu minūtes desmit un tad pazūdu rakstīt, Rafaēls parādās vēl pēc piecām minūtēm. „Kad bioloģe sāka dziedāt, es arī nevarēju izturēt”, viņš atzīstas. Kamēr top šis ieraksts, Rafaēls lasa nacionālā parka avīzi, ik pa laikam paziņojot man kādu informācijas drusku: „Šis parks ietverts Unesco sarakstā dēļ tā ainaviskās dailes, floras un faunas daudzveidības un ekosistēmas. Ā, šai parkā esot arī grizli lāči, tie gan esot nejauki”. Palūdzu man vairāk neko par lāčiem nestāstīt, citādi šonakt man varētu būt nelielas grūtības iemigt. Baidos, ka pat „Aijā, žūžū” nepalīdzētu.

19. jūlijs, 11. Aļaskas road-trip diena, 259. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 523 km, kopumā 4648 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 38 CAN
Pilsētas transports
Proviants 28 CAN
Naktsmītnes 22 CAN
Izklaide 15 CAN
Citi
Dienas tēriņi 103 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 1707 CAN

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.