Kanādas vidū

Stāsti

Iespēju vārtīties pa komfortablajām gultām izmantojam līdz pēdējam brīdim un pazūdam tikai 11 rītā, kad ir ārā mešanas laiks. Šodien es sēžu pie stūres, bet esmu gulējusi sliktāk nekā teltī – bija briesmīgi karsts, bet logus un durvis nevērām vaļā, lai izvairītos no odiem. Man ir kaut kāda nesaprašanās ar viņiem. Parasti par odu kodumiem nežēlojos – pēc tiem uzpampst mazas pumpas, paniez 5 minūtes un pazūd. Tā uzvedas Latvijas un arī Dienvidamerikas odu kodumi. Bet šejieniešu kodumi pēc pāris stundām pārvēršas kritienā augoņa lielumā, kas niez un sāp vēl trīs dienas. Varbūt, ka kodēji nav odi, bet kādi citi nezvēri. Kopumā Rafaēls ir garšīgāks un parasti odi ķeras klāt viņam pirmajam, bet dažs labs tomēr sakāro pamainīt ēdienkarti un es arī tieku tajā iekļauta.

Tāda viegli saņurcīta palaižu garām vienu “stop” zīmi krustojumā, kur man jādod ceļš, tas beidzas ar nepiedienīgi pēkšņu nobremzēšanu. Rafaēls paskatās uz mani šķībi: „Gribi, lai es braucu?”. Nē, nē, viss kārtībā, man tikai jāsavācas un jākoncentrējas uz ceļu, nevis jāklīst pa domu gaiteņiem. Vispār “stop” zīmju novietojums Kanādā ir citādāks nekā ierasts pie mums. Tās bieži atrodas krustojumā uz visiem četriem ceļiem un mašīnas dod ceļu pēc rāvējslēdzēja principa. Arī luksofori ir citādāki – zaļš mirgojošs signāls nozīmē, ka tavam ceļam ir priekšroka, sarkans mirgojošs – braukt var, bet jāpārliecinās, ka ceļš ir brīvs. Un tamlīdzīgi.

Pusdienlaikā piestājam paēst Kanādas „vēstniecībā” Tim Hortons – notiesājam pa sviestmaizei un virtulim, kā arī izstrebjam lielu kafijas krūzi, šorīt tā mums izpalika. Šodien pa ceļam rādās dikti smieklīgi uzraksti, tikai nepaspējam sabildēt. Piemēram, pilsēta, kuras nosaukums ir Emo, lepojas ar „Emo veselības centru” vai arī nekurienes vidū ir „404 road”. Tomēr nozīmīgāko plakātu Rafaēls paspēj nobildēt – mēs šķērsojam Kanādas ģeogrāfisko vidu. Nav slikti – piecās dienās esam veikuši gandrīz pusceļu. Par godu šim faktam rīt paņemsim brīvdienu no braukšanas, paliksim divas naktis Vinipegas pilsētā, tur esot daudz, ko redzēt. Arī šodien plosās negaiss, tāpēc palikšana hostelī šķiet tikai loģiska.

Hostelis ir iekārtots senā koka mājā un nemaz neatgādina hosteli. Privāta istaba maksā tikai 5 CAN dārgāk, tāpēc paņemam to. Iekārtojušies, dodamies aplūkot pilsētu. Šī ir pirmā pa īstam lielā pilsēta, kurā piestājam kopš šī ceļojuma sākuma – te ir debesskrāpji, bankas, veikali, muzeji, zoo un citas pilsētas padarīšanas. Vienīgais, kas šeit nav – cilvēki. Ne jau tā, ka pilnīgi neviena, bet lielo ēku un pāris ļaužu proporcija šķiet neadekvāta. Klīstot pa pilsētu ir mazliet apokaliptiska sajūta. Saku Rafaēlam, ka man šī vieta nedaudz atgādina Čikāgu. Kad esam gana klīduši, iegriežamies krodziņā ieturēt vakariņas un iemalkot kādu alu. Bārmenei ir garlaicīgi, tāpēc viņa labprāt sniedz mums ieteikumus – kur rīt doties, ko apskatīt, kur ēst brokastis. Pateicamies ar pieklājīgu dzeramnaudu.

Tad turpinām pastaigu pa pilsētu, bildējot ēkas saulrieta gaismā un muļķojoties. Es izvicinos ar ceļa strādnieku karogiem, tad Rafaēls ierauga telēna skulptūru un saka, ka man obligāti jānobildējas viņa mugurā un tā joprojām. Tā zviegdami esam nonākuši hosteļa rajonā un nolemjam ieiet uz vēl vienu alu piemājas krodziņā – rīt nestūrēsim, tāpēc šovakar varam atļauties mazliet uzdzīvot. Kā gadījies, kā ne – esam ieradušies uz „stand-up comedy”, kur vietējie zēni, komandās pa trim sacenšas joku bārstīšanā. Ne visu saprotu, bet tie joki, kurus varu noķert, ir patiešām smieklīgi. Viens no labākajiem stāstniekiem ir milzīgs indiāņu jaunietis, tāpēc pēc šova beigām pieeju pie viņa un izsaku komplimentu. Protams, sākam pļāpāt un viņš prasa, kā es te esmu atgadījusies. Tā un tā, esmu no Latvijas, tagad braucam ar draugu uz Aļasku. „O, no Latvijas, mans tēvs ir lietuvietis”, šis priecīgi paziņo.

Rafaēls, savukārt, paziņo, ka jūtas dikti vecs, pārējie apmeklētāji šeit ir bērnudārzs un mums jāiet mājās. Saku, ka man tā gluži nešķiet, dažs labs varētu būt gandrīz mūsu gados. „Kurš tev šķiet šeit visvecākais?”, es Rafaēlam prasu. Viņš norāda uz kādu blondu puisi ar brillēm, man vecāks izskatās bārdains vīrs, kas darbojas ar platēm. Esmu savā socializācijas noskaņojumā, tāpēc pieeju pie izvēlētajiem tēliem, saku, ka mēs veicam socioloģisko eksperimentu par vecumu un prasu, cik viņiem gadu. Rafaēls uzvar – blondīnam ir 29, bet bārdainim 26. Tā vai citādāk, sākam pļāpāt ar blondo zēnu, kuru sauc Maiks. Šķiet, pēc piecu dienu pļāpāšanas tikai savā starpā, esam noilgojušies aprunāties ar citu personāžu. Citreiz es pieķeru sevi pie domas – mums būs jāpavada kopā kādi divi mēneši, diendienā faktiski divatā. Par ko mēs runāsim, kad viss būs izrunāts? Bet līdz šim vienmēr uzpeld kāds stāsts iz pagātnes, domas un pārdomas. So far so good.

13. jūlijs, 5. Aļaskas road-trip diena, 253. ceļojuma diena
Šodien pieveikti aptuveni 350 km, kopumā 2448 km. (vēlāk papildināšu, slinkums kāpt lejā un skatīties skaitītājā).

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 67 CAN
Naktsmītnes 70 CAN
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 137 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 852 CAN

2 komentāru

  • Pirms divām nedēļām atgriezos no Kanādas/USA ceļojuma. Vēl tagad mutē sajūtu Tim Horton ledus kafijas garšu mmmm. Par naktsmītnēm – vai zini, ka viņiem mēdz būt tādi Gruponi vai pēdējā brīža piedāvājumi viesnīcu istabiņas pa 40-50 CAD. Tikai vajadzīgs internets, lai sameklētu un rezervētu.

  • Paldies, ka turpini likt izmaksas, drusku jāparēķina ar tām valūtām un personām, lai tiktu skaidrībā uz €, bet tomēr ļoti noderīgi, lai saprastu vidējo cenu līmeni un turpinātu sapņot uz nākotni. Pagaidām diezgan liels apmierinājums arī pēc Balkānu road trip, kur cenas ļoti draudzīgas, bet nākotnes plānos būtu arī US un Kanāda.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.