Kāpiens un nerātnais zēns

Stāsti

No rīta mūsu tuvējie kaimiņi dodas prom, tāpēc atdod mums savu pārpalikušo malku un pārtiku. Ja mēs tiešām būtu nepiedienīgi uzvedušies, diez vai viņi tā rīkotos. Šorīt esam piecēlušies tā paagrāk, jo dosimies pārgājienā – mērķis ir uzkāpt tuvējā Kadiljaka kalna virsotnē. Kārtīgi sasmērēju kāju ar voltarēnu, apsienu elastīgo saiti un esmu gatava ceļam. Lai atvieglotu soļošanu, Rafaēls augstsirdīgi piešķir man savas iešanas nūjas.

Takas sākums ir pavisam netālu no mūsu naktsmītnes, drīz vien brienam pa īstu pasaku mežu – visapkārt izmētāti sūnām apauguši akmeņi, takas malās augošās egles noglāsta katru garāmgājēju ar jauno dzinumu gaiši zaļajām skujām. Lai arī ejam pa līdzenu virsmu, netieku līdzi pārējo tempam. Saprotu, ka man ir divas izvēles – sakoncentrēties un maukt līdzi vai atvadīties un iet savā tempā. Man ir skaidrs, ka brīdī, kad ceļš sāks iet augšup, es tāpat nevarēšu līdzi turēt, tāpēc saku pārējiem, lai mani negaida, gribu iet savā vaļā. Fū, tik labi ir iet lēnām, kad ir laiks visu apskatīt, izsmaržot un safotografēt.

Taka, šķērsojusi braucamo daļu, atkal pazūd mežā un pavisam drīz jau sāk vīties kalnup. Ir neierasti lielāko daļu no kāpiena soļot pa akmens virsmu. Pēc stundas kāpiena koki sāk palikt mazāki, līdz tie pazūd pavisam un ceļš tupinās pa kailu akmens virsmu. Taka ir marķēta gan ar akmens „vārtiņiem”, gan krāsojumu, ceļu atrast ir viegli. Smaržo saulē sakarsušais mežs, šķiet, arī akmens smaržo.

Šī taka nav gara, kopumā abos virzienos jāsoļo 14 kilometri, tomēr karstums un kāpšana sāk nogurdināt. Prātoju, kurā brīdī sastapšu pārējo kompāniju atpakaļ nākam. Tas notiek īpaši stāvā vietā, kur jātiek augšup pa vertikāliem akmeņiem. Puiši apvaicājas, vai mana kāja vēl joprojām ir kopā ar pārējo ķermeni, pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz ūdens, atdod pusdienu sviestmaizi un turpina mājup kāpienu. Līdz augšai esot pavisam netālu, minūtes 15. Lai es tikai nenokrītot šokā no turienes daudzajiem auto, Rafaēls pabrīdina.

Jā, ir jocīga sajūta pēc vairāku stundu kāpiena vientulībā nonāk kalna galā esošā milzu autostāvvietā – lielākā daļa šejienes skatu apbrīnotāju ieradušies ar mašīnām. Bet, esmu jau teikusi, ka kājām izcīnīti skati vienmēr ir vērtīgāki. Esmu nolēmusi šo dienu veltīt Laurai Bitei, tāpēc palūdzu suvenīru bodē papīra gabalu, uzzīmēju „paldies” plakātiņu un nobildējos kalna galā. Vispār jau biju nolēmusi veltīt Laurai Ņujorkas dienu, bet man iekoda kaut kāda muša un nokristīju Lauru par Līgu, bet pēdējā brīdī aptvēru savus maldus. Nezinu, kura diena tev, Laura, būtu patikusi labāk, bet šodiena ir ļoti skaista! Paldies un paldies!

_DSF1055

Kalna galā man ir vilinājums nostopēt kādu auto un atpakaļ nonākt pirms pārējiem – iesēsties kempinga krēslā un, kad pārējie kāpēji parādās, ar garlaikotu sejas izteiksmi apvaicāties, kur viņi tik ilgi bijuši. Tomēr atvairu šo kārdinājumu un godīgi slāju atpakaļ kājām. No otras puses ejot smukums ir citādāks, nekādas nožēlas. Atrodu arī pāris sēnes, tātad man brauciena laikā būs iespēja pamēģināt noindēt Rafaēlu.

Kad ierodos kempingā, visi sēž krēslos ar garlaikotām sejas izteiksmēm. Protams, neviens man neprasa, kur es tik ilgi biju, bet gan apsveic ar veiksmīgi pievarētu kāpienu. Arī Ženija pusceļu veikusi ar samežģītu potīti, kompānijā tagad ir divi pusklibi skuķi. Kad esmu atvilkusi elpu, dodamies uz vietējo atrakciju – dušu! Speciālā ierīcē jāievieto astoņas 25 centu monētas, no brīža, kad tas izdarīts, ir precīzi četras minūtes laika, lai nomazgātos. Iesākumā man neizdodas tikt pie karstā ūdens, dārgās minūtes rit, tāpēc izpūšu gaisu un nolemju mazgāties tādā ūdenī, kāds nu ir. Pēc brīža, uz visām pusēm grozot krānu, izdodas izvilināt mazliet siltāku strūklu. Uz beigām vēl noriskēju un ieziežu matus ar kondicionieri, kolīdz to izskaloju, arī duša izslēdzas – knapi, knapi paspēju.

Pēc dušas visi satiekas tādi smaidīgi un smaržīgi – kārtējo reizi apliecinot, ka komfortu novērtējam labāk, kad tas mums uz laiku tiek liegts. Vincents un Ženija ķiķina. Un ne bez iemesla. Viņi ir precējušies desmit gadus un kāpēc gan lai laulāts pāris ūdens taupības nolūkos nemazgātos kopā. Šie ieņem dušas kabīni, Ženija aiziet līdz labierīcībām, bet tikmēr Vincents noģērbjas un taisās līst dušā. Tieši starp šīm darbībām, durvis atver sieviete gados un, ieraudzīdama kailo Vincentu, ieaurojas: „Naughty, naughty boy!” (Nerātnais, nerātnais zēns!). Pa to laiku atgriežas Ženija un dabon klausīties komentārus par pāra nepiedienīgo uzvedību, kas skan no blakus kabīnes. Viņa nepaliek atbildi parādā – lai labāk priecājoties, jo droši vien kādu laiku viņa vairs neko tādu neredzēs. Laipnību apmaiņa turpinās vēl kādu brīdi.

Tīri un saposušies dodamies uz pilsētu – šovakar iesim smalkās vakariņās. Šeit nonākot, vismaz vienreiz esot jānobauda vesels omārs. Atrodam krodziņu jūras krastā, kas izskatās pēc labas omāru ēstuves un pasūtam ēdienu. Pirmajā ir garneļu zupa, tam seko omārs kompānijā ar citiem jūras mošķiem, kukurūzu un pāris kartupeļiem, bet saldajā ir melleņu pīrāgs. Es mazliet šķielēju uz pārējiem, jo omāra krakšķināšana nav man tik ierasta darbība, bet kaut kā izdodas pieveikt sarkano zvēru. Atceros kā Vjetnamā mēs, vēloties nomēģināt dažādus jūras produktus, pasūtījām no visa pa mazam bišķītim, bet nezinājām, kā tos pareizi ēst. Vietējie droši vien aiz stūra varēja kārtīgi par mums izsmieties. Vēl šai vakarā ceļabiedrene Dana, nejuzdamās pārāk izsalkusi, paprasīja, vai sešu springroļļu vietā iespējams pasūtīt pusporciju – trīs rullīšus. Protams, protams. Vēl vairākas reizes fakts tika pārjautāts, līdz mums šķita, ka esam saprasti. Vieglas aizdomas sāka rasties, kad springroļļi netika nesti labu laiku. Kad parādījās oficiants ar trīs springroļļu porcijām jeb ikurāti 18 ruļļiem, bija mūsu kārta smieties un palīdzēt Danai pieveikt „nelielo pasūtījumu”.

Cik ēdiens šai vietā bija labs, tik apkalpotājs stulbs. Un arī pati sistēma. Pirmais paziņojums – pie rēķina tiks pieskaitīta 18% dzeramnauda, ja jums pret to ir iebildumi, jūs varat aprunāties ar manu menedžeri. Ok. Pēc vakariņām oficiantam ir problēma sadalīt sešās daļām faktiski sešus identiskus pasūtījumus. Mēs visi maksājam ar bankas kartēm, vienīgi Rafaēls dod skaidru naudu. Neraugoties uz faktu, ka rēķinam jau ir pieskaitīti 18%, oficiants nepakautrējas pajautāt, vai ir nepieciešams atnest naudas atlikumu. Mēs, laipni smaidot, apstiprinām, ka ir gan nepieciešams. Atpakaļceļā izbrienam caur veikalu un, sasēduši autobusā, vizināmies atpakaļ uz kempingu, lai noslēgtu burvīgo dienu ugunskura sabiedrībā.

  1. jūlijs, 243. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 65 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 65 USD
Ceļojuma bilance – 1660 USD

Viens komentārs

  • Paldies, Zane, par veltījumu. Gan kalnos, gan pasaules metropolēs ir savs jaukums. Abi labi! Lai tev interesanti piedzīvojumi (un mums interesanta lasīšana) arī turpmāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.