Īsti omāri un viltus ērces

Stāsti

„Acadia” nacionālajā parkā ir burvīga transporta sistēma – kempingus, blakus pilsētas un apskates objektus var apmeklēt ar bezmaksas autobusu, kas kursē ik pēc pusstundas. Pēc brokastīm mēs sēžamies tajā uz braucam uz Bar Harbor pilsētu. Šajā reģionā ir tikko sākusies omāru sezona un vietējie restorāni sacenšas dažādu omāru ēdienu piedāvājumā. Šaujam iekšā vienā no tiem un pasūtām omārmaizes ar salātiem. Mēs ar Rafaēlu paņemam arī „whoopie pie” – divus brūnus olbaltumasas savienotus cepumus. Pasākums ir tik salds, ka, pat Saimonam un DžīEsam piepalīdzot, esmu pieveiksi vien pusi no cepuma, bet jūtos uzņēmusi cukura normu nedēļai. Puiši stāsta, ka galvenā kļūda, ko pieprotot daudzi restorāni, esot omāru maizes sabojāt ar pārlieku lielu majonēzes daudzumu, bet šis nav tas gadījums – mūsu ēdiens ir lielisks. Prieks gan nav lēts – viena tāda maize maksā 16 USD.

Paēduši turpinām pilsētas apskati – aizstaigājam līdz takai, kas vijas gar okeānu. Ūdenī šūpojas baltas laivas un krāsainas omāru lamatas. Mēs piesēžam uz piekrastes akmeņiem un mirkli vienkārši veramies ūdens klajā. Monreāliešiem šī nav ierasta pieredze – pilsēta atrodas zemes iekšienē, tāpēc katru reizi redzēt okeānu viņiem ir notikums. Un peldēt tajā. Kad tiekam nelielā pludmalē, puiši metas okeāna viļņos, neraugoties uz nepiedienīgi auksto ūdeni. Es neesmu cimperlīga un bieži peldos vēsā ūdenī, bet šeit, pat iebrienot līdz potītēm, kājas gandrīz sāk raut krampjos, tik auksts tas ir.

Pēcpusdienā aukstais vējš sāk kļūt stiprāks par saules karstumu, tāpēc lecam autobusā un dodamies atpakaļ uz kempingu vakarēt. Tur Rafaēls paziņo, ka esot saķēris ērci. Labi, parādi. Mazs, pelēkzaļš kukainītis nevainīgi rāpo pa roku. „Pats tu esi ērce!”, saku Rafaēlam un apgaismoju, kā izskatās īsta ērce. Man katru vasaru Latvijā piesūcas vismaz viena un dažu labu rāpojošu nolasu pēc katras otrās pastaigas pa mežu, tāpēc ar mazajām asins sūcējām esmu tuvu pazīstama. Neizskatās, ka esmu Rafaēlu pārliecinājusi un viņš drošības pēc tomēr nožmiedz kukaini.

Vakaru pavadām sēžot ap ugunskuru un pļāpājot. Brīžos, kad es runājos ar vienu cilvēku, sarunas ir 100% angliski, ar diviem, aptuveni 50%, bet kolīdz apkārt ir vairāk nekā trīs deguni, sarunas notiek teju tikai franciski. DžīEs mani mazliet glābj, savas atbildes diezgan bieži paužot angliski un ik pa laikam izskaidrojot kādu smieklu vētras iemeslu, bet kopumā man ir vidēji garlaicīgi, ko es slēpju aiz adīkļa. Ap kādiem desmitiem, kas ir „klusā laika” sākums kempingā, pie ugunskura uzrodas sieviete labākajos gados un franču valodā velta monologu, pēc kura tembra varu nojaust teiktā saturu. Daži cilvēki ir ļoti nervozi. Mēs tikai sēžam, runājam, pat ne īpaši skaļi, lielākais grēks ir smiekli ik pa laikam. Un neapmierinātā būtne nenāk vis no kaimiņu teltīm, kas ir relatīvi tuvu, bet no aiznākamās vietas. Pēc aiziešanas prasu, kas bija apsūdzības pamatā. Jā, mēs uzvedoties pārāk skaļi un vakar trijos dienā mūsu ugunskurs esot dedzis, kamēr mēs neesam bijuši klāt. Laikam sievietei tiešām ir bagāta iztēle, jo tas bija izdzisis jau naktī un mēs no rīta ugunskuru nekurinājām. Tieši tāpēc man patīk nometnes nekurienes vidū, kur, nevienu netraucējot, pat trijos naktī var raut vaļā dziesmas uz nebēdu. Jā, dikti gribas dziedāt, bet viena kautrējos.

  1. jūlijs, 242. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 40 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 40 USD
Ceļojuma bilance – 1620 USD

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.