Atpakaļ civilizācijā

Stāsti

Esmu augšā kopā ar sauli un, sakrāmējusi somu, dodos no kalna lejā. Arī nokāpšanas process ar smago kravu nav diez ko vienkāršs. Brīdī, kad mazliet pazaudēju koncentrēšanos uz zemi zem kājām un paveros apkārt, attopos uz dibena – mazie akmentiņi ir tik viltīgi. Soma gan ir mazlietiņ vieglāka nekā turpceļā, jo atstāju kalnu mājoklī savu „smalko” mēteli. Tas pēc teju divām nedēļām joprojām nebija izvējojies un man diezgan labi izdodas saglabāt siltumu ar daudzo džemperu palīdzību, gan jau vietējie izdomās mantai kādu pielietojumu – lai paklāj kaut ēzelim guļvietai.

Līdz lētajai tūristu laivai jāgaida divas stundas, tāpēc es izvēlos mazliet piemaksāt un doties ceļā uzreiz. Pilsētā man ir virkne darīšanu – jānopērk pāris pastkartes, jāatrod pasts, jātiek pie interneta, kas uz salas nebija pieejams (ok, nezināmas kvalitātes pieslēgums maksāja 10 boliviano 30 minūtes). Esmu tikusi galā ar pirmo punktu – pastkartīšu iegādi, kad, izejot no suvenīru bodes, uzskrienu tieši virsū Gerionam! Priecīgi apkampjamies un prasu viņam, kā veicas ar velo braukšanu. Šis izbrīnīts skatās manī un nesaprot, kā es zinu par viņa velo. Sākumā apgalvoju, ka „man ir spējas”, pēc tam atzīstos, ka satiku Taisu un viņa man par to pastāstīja. Gerions stāsta, ka esot diezgan grūti pa šejienes augstumiem pārvietoties ar velosipēdu, bet arī ļoti interesanti. Tagad viņš pāris dienas atpūšas šeit un drīz tupinās braucienu uz Puno. Gerions man vēl pastāsta, ka Finlijs, Olafs un Eliots arī esot šeit, aizbraukuši šorīt ar tūristu laivu uz Saules salu. Ja vien es to būtu sagaidījusi, atkal uzskrietu šiem virsū.

_DSF8992

Atvados no Geriona un dodos apēst brokastis ar internetu. Autobuss uz Puno iet 13:30, bet es jau ap 12 esmu ar visu tikusi galā. Labi, braukšu pa posmiem. Mikriņš par 4 boliviano aizvizina līdz Bolīvijas – Peru robežai. Tieku no Bolīvijas ārā un Peru iekšā bez pārpratumiem, esmu vienīgais robežšķērsotājs, kas izklaidē darbiniekus. Tad taksis aizved līdz tuvākas pilsētas ielas stūrim, no kura atiet mikriņi uz Puno. Ieriktējos un drīz dodamies ceļā.

Titikakas ezers Peru pusē izskatās pavisam citādāks – krasts meldriem aizaudzis, tie tiek griezti, žāvēti, krauti tādās kā stirpās. Kopumā apkārtne ir līdzīga Bolīvijai, bet pēc dažādiem sīkumiem var saprast, ka atrodies citā valstī. Man priekšā sēž sieviete, kas ada smalku džemperi, skatos un siekala tek, pēkšņi tā sagribas adīt, kaut kas traks.

Agrā pēcpusdienā iestūrējam Puno. Kamēr busiņa durvis pēc kāda pasažiera izkāpšanas ir palikušas vaļā, blakus sēdošās nacionālos tērpos ģērbtās vecenes izmet man gar degunu uz ietves mandarīnu mizas un plastmasas maisu, no kuras dzērušas sulu. Šoreiz es nesavaldos un, cik nu spāniski mācēdama, „izlamāju” večas. Man šķiet, ka viņas nesaprot, par ko ir runa. Mēģinu skaidrot to, ka netīrs ir neglīti, plastmasa dabā nesadalās, bet, redzot šās smejamies, aiz uztraukuma aizmirstu, kā ir vārds „cūka” spāniski. Gribas kaut ko nejauku pateikt, bet nekas tāds nenāk prātā.

Drīz esam galā un es, atraidījusi moto takšu uzbrukumus, dodos kājām centra virzienā meklēt naktsmājas. Šeku reku, eju garām krāšņam dziju veikalam. Paeju garām, tad pakāpjos atpakaļ un ieeju iekšā. Izeju no tā ar piecām adatām un divām ficēm dzijas. Pēc pusstundas gājiena esmu centra reģionā, un, salīdzinājusi pāris hosteļu cenas, palieku vienā par 30 solēm. Nolikusi somu, dodos aplūkot pilsētu un rezervēt ekskursijas tuvākajām dienām. Viss izdodas labi, sarunāju turpmākās divas dienas braucienu pa ezeru, lai aplūkotu peldošās salas, bet pēc tam ekskursiju uz Sillustani drupām.

Lai arī šeit netrūkst ielas ieskrietuves, man šodien galīgi negribas to ēdienu, tāpēc nolemju ļauties bijušās kolēģes Lienītes Burmeistares – Skujas labvēlībai un ieturēt gardu maltīti. Vispār man šķiet tik mīļi, ka daudzi no jums grib mani kārtīgi pabarot, tādā īsti latviskā garā. Tas ir kā aizbraukt pie mammas ciemos un doties mājās ar kartupeļu maisu un kotlešu burciņu :)! Restorānu izvēlos… pēc puķēm tā ārpusē, kas glīti sastellētas uz koka plauktiņiem. Arī iekšā viss ir skaists un glīts, izskatās, ka aiz letes stāv īpašnieks, eiropeiska paskata vīrietis, kas brīvi pāriet sarunās ar apmeklētājiem no spāņu uz angļu, no angļu uz vācu valodu. Vakariņas viņš sola 20 minūtēs. „Eiropiešu 20 minūtēs”, viņš vēl piebilst. Nolemju, ka šī ir laba vieta ļauties eksperimentiem un pasūtu lamas steiku. Kamēr tas top, tieku pie brīnišķīgiem dārzeņu salātiem un tējas. Minūtēs 20, kā solīts, gatavs ir arī pamatēdiens, ko eiropiešu tradīcijas mīlošais vīrs pasniedz Dienvidamerikas gaumē – ar rīsiem un kartupeļiem. Garšīgi! Pāl-dies!

Lienīte_vakarinjas

Pēc tam aizeju iepirkties – desertam iegādājos augļus, šeit atkal var tikt pie visādiem brīnumiem, kuru nosaukumus nevaru atcerēties, bet kas man tik ļoti garšo. Un viņiem ir Īsts Lielveikals. Par spīti profesionālajai darbībai, nekad neesmu īpaši pēc tiem ilgojusies, bet tagad, pēc Bolīvijas piparbodēm, ar lielu prieku baudu plašo izvēli, nopērku pat Mendozas vīnu, lai atzīmētu atgriešanos civilizācijā. Ja jautāsiet, kur palika mans „svētais dzīvesveids”, tad varu atbildēt – Bolīvijā. Iespējams, kājas trauma ir kārtējā atruna, lai nejogotu, bet nu nesanāca man šoreiz pēc pilna plāna izpildīt iecerēto. Bet visā visumā, nevarētu arī sūdzēties – kādus 70% no apņemšanās pildu. Vēl viens pārsteigums ir dušā – atkal divi krāni, liels spiediens un tiešām brīnišķīga ūdens temperatūra. Un gultā ir tīra gultasveļa. Un nav auksti. Es tiešām nebiju domājusi, ka esmu tāda mamzele, bet atzīstos – patiesi priecājos atvadīties no Bolīvijas un atgriezties zināmā komforta līmenī.

101. jūnijs, 221. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 12 USD
Pilsētas transports
Proviants 20 USD
Naktsmītnes 10 USD
Izklaide
Citi 6 USD
Dienas bilance 48 USD
Ceļojuma bilance – 1218 USD

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.