Baltās foto ilūzijas, bankas un meļi

Stāsti

Jā, sāls sienās ir cita gulēšana, šī nakts arī bija mazliet siltāka nekā divas iepriekšējās. No rīta izbraucam pussešos, lai paspētu uz saullēktu virs Ujuni. Džips slīd pa līdzeno virsmu teju bez trokšņa, pagaidām mūs pavada apaļš mēness. Vēl tumsā piestājam pie neliela kalna sāls līdzenuma vidū. Līdz ar pirmajiem soļiem kalnā, sāk tapt gaišāks un brīdī, kad esam sasnieguši kori, zeme ir gatava saulei, kas parādās virs apvāršņa. Cilvēki, kaktusi, akmeņi un sāls lauks – viss top apzeltīts vienā mirklī. Safotografējušies ar kaktusiem, kāpjam lejā, kur mūs gaida karsta kafija un Lurdesas ceptais kēkss.

Tikai pie brokastīm attopos, ka augšā neredzēju otra džipa biedrus. Izrādās, viņiem pa ceļam pārsprāgusi riepa un, tā kā domkrats esot bijis mūsu mašīnā, šoferis mainījis riepu, paceļot auto ar akmeņu palīdzību. Bet saulrietu redzējuši, tikai no cita leņķa. Tagad, pēc brokastīm, arī ceļabiedri vēlas uzkāpt kalnā, tāpēc „mūsu komandai” tiek piedāvāts apiet salai apkārt. Mums pievienojas skaists, rūsgans suns, ko Kristofs dēvē par „suvenīru”.

Pēc pastaigas mūs savāc džips un dodamies salončaka vidū, lai priecātos par balto apkaimi un veiktu foto sesiju – baltums un plašums ļauj rotaļāties. Mums gan nākas pieturēt mazliet agrāk – džipam uzvārījies motors. Lai arī mūsu tūrisma kompānija skaitās viena no stabilākajām, auto puiši remontēja katrā naktsmītnē un vēl pāris reizes pa dienu. Atvēsinājuši motoru, tiekam pie foto vietas un vienu stundu mums ir „fantāzijas upei vārti vaļā”. Ko tur daudz komentēt – skatiet bildes!

Tā arī bija šī brauciena kulminācija. Pēc fotografēšanās dodamies uz Ujuni pilsētu, kuras nomalē apskatām vilcienu kapsētu, tad tiekam palaisti paganīties suvenīru tirdziņā. Tie, kas drīz dosies mājup, tiek pie lamas vilnas šallēm, cepurēm, džemperiem un citiem niekiem. Uz atvadām vēl paēdam pēdējās Lurdesas pagatavotās pusdienas un aizpildām novērtēšanas anketu.

Kopumā visi esam apmierināti ar šo piedzīvojumu. Lai arī prieks nav pārāk lēts – 180 USD plus nacionālā parka ieejas biļete un pāris citi izdevumi, nevaru iedomāties veidu, kā šīs vietas varētu apskatīt „saviem spēkiem”. Droši vien tas ir iespējams arī ar īrētu auto, bet ceļi šeit nelepojas ar norādēm, kā arī nezinu, cik vienkārši būtu sarunāt naktsmītnes šajā nekurienes vidū.

Ujuni pilsētā mums katram ir savas rūpes – manējā, sazvanīt Tupizas banku un noskaidrot, vai man ir vērts atgriezties šajā vietā. Pa šīm dienām esmu jau paguvusi samierināties ar kartes zaudējumu, tāpēc ziņa, ka tā man tomēr netiks atdota, pārāk neapbēdina. Nudien neesmu izvēlīga, bet jāpiekrīt tiem, kas sacīja, ka Ujuni ir viena neglīta pilsēta. Arī internets šeit ir pagalam atpalicis no dzīves. Tomēr man izdodas izlasīt vismaz e-pastus, tai skaitā ļoti gaidīto ziņu no Swedbankas, ka jaunu karti iespējams saņemt pa pastu. Dzīvosim! Un, ja par bankām reiz stāsts – lai diena iet Latvijas Bankai, kurā mīt man zināmi un nezināmi draudziņi! Paldies!

Lai arī man un francūžiem ceļa mērķis ir viens – La Paz, biļetes pērkam dažādās autobusu kompānijās. Viņi uzticas gida ieteiktajam kantorim, es izvēlos blakus firmu, kas piedāvā labāku servisu par zemāku cenu. Aizejam ar francūžiem kopīgās vakariņās, tad šķiramies, mans autobuss ceļā dodas stundu agrāk.

Jā, tas ir īsts „full cama” brīnums, kaut ko tādu Bolīvijā redzu pirmo reizi. Autobuss gan ir pustukšs, esam kādi desmit ārzemnieki un pāris vietējie. Diena bijusi gara, tāpēc par spīti agrajam vakaram, iekārtojos gulēšanai, ir patiešām ērti. Autobuss žužina pa šoseju, jūtu, ka vienā brīdī tas apstājas, kaut ko skaidro, bet, kas man par daļu, gan jau esam kārtējā ceļu kontroles postenī. Vēl pēc brīža pusmiegā izdzirdu jau lielāku rosību. Paceļu galvu un skatos, ka visi pasažieri kaut ko krāmējas.
– „Kas notiek?”, prasu austrāļu meitenei Džūlijai, ar kuru iepazināmies pirms brauciena.
– „Mums jāmaina autobuss!”, – viņa paskaidro.

Pie sevis lamādamās traušos augšā un grābju ciet savas mantas. Nez kas tie par jokiem. Kad izkāpjam ārā, saprotam, ka atrodamies „izejas punktā” Ujuni. Vaicāju Džūlijai, vai blakus stāvošais ir mūsu jaunais autobuss un viņa pamāj ar galvu. Ierāpjos tajā un mani izbrīnītam sejām sagaida priekšā sēdošie francūži. Šis autobuss ir galīgi draņķīgs, bet nospriežam, ka firmas apvienojušas pasažierus. Tomēr pēc brīža saprotu, ka mana autobusa biedri neseko, laikam mums tomēr pienākas cits buss. Atvados atkal no francūžiem un kāpju ārā. Jā, mūsējie stāv pie kantora, kur mums atdod biļetes starpību un pārsēdina tikpat draņķīgā busā kā francūžu izvēlētais. Oficiālais izmaiņu iemesls ir neparedzēti ceļa remontdarbi, bet mēs esam pārliecināti, ka firmai vienkārši nebija izdevīgi sūtīt ceļā divus pustukšus autobusus, tāpēc viņi izdomāja abu pasažierus sasēdināt kopā. Šeit sēžam ietūcīti pašauros sēdekļos, man blakus sēž mollīgs bolīvietis. Tā vēl būtu puse no bēdas. Kolīdz tiekam ārā no pilsētas, sākas bezceļa rallijs. Ir sajūta, kā braucot pa uzartu kartupeļu lauku, vietām šķērsojam upes. Autobuss kratās tā, ka brīžiem mūsu ķermeņi tiek pacelti gaisā un tad nobūkšķināti atpakaļ sēdekļos. Par gulēšanu pat nav, ko sapņot. Mans, no jāšanas joprojām pusjēlais dibens, ir īpašā sajūsmā par šādu apiešanos. „Ja izvēlēsieties citu kompāniju autobusu, tad kratīsieties kā zirga mugurā. Mūsu firma gan brauc tikai pa asfaltētiem ceļiem”, atmiņā ataust pirms biļetes iegādes solītais. Mentirosos!!!

2. jūnijs, 211. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 15 USD
Pilsētas transports
Proviants 10 USD
Naktsmītnes
Izklaide 45 USD
Citi
Dienas bilance 70 USD
Ceļojuma bilance – 1074 USD

4 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.