Smilšu un laipnības jūra

Stāsti

Izbaudu mierīgu rītu skaistajā Kristiāna mājvietā – pat rīta kafija garšo labāk un vieglāk jogojas šādā vidē. Tad ar visu kompi padusē dodos atpakaļ uz hosteli pie puišiem. Ar kompi tāpēc, ka vienīgais mīnus Kristiāna mājvietā ir ļoti nepastāvīgais internets, tas parādās un pazūd, kā vien šim ienāk prātā, knapi var izlasīt e-pastus, uz tādiem varoņdarbiem, kā bilžu augšupielādēšana blogam, īsti cerēt nevar.

Puiši jau ir kaujas gatavībā, mums pievienojas vēl divas meitenes no šī hosteļa un pārītis no cita, satilpstam vienā džipā un braucam uz pilsētas tuvumā esošajām kāpām un lagūnām. Lai arī tās atrodas vien 20 km attālumā no pilsētas, ceļā aiziet vairāk nekā stunda: īpaši uz beigām ceļš ir tik bedrains un ūdeņu pilns, ka kustamies uz priekšu dikti lēnām. Galā nonākuši, viegli vaidēdami, izkāpjam no džipa – nav viegli būt garkājainiem radījumiem.

Kopā ar gidu-šoferi dodamies pastaigā pa kāpām. Plikās kājas priecājas par brīvību un izbauda smilšu un ūdens pedikīru. Kāpas ir diezgan glītas, bet lagūnas gan nelīdzinās tādām, ko varēja redzēt „reklāmas foto”. Tomēr grēks būtu žēloties, īpaši uz pastaigas beigām, kad mākoņi līdzinās putukrējuma kalniem, saule paspilgtina augu zaļumu, tālumā līst. Nonākuši atpakaļ pie džipa, izņemam no bagāžnieka sandbordinga dēļus un kāpjam atpakaļ kāpā. Pēc Peru kāpām šīs vairs nav nekāds izaicinājums, pamatā bildēju ceļabiedrus un izmantoju dēli tikai vienu reizi – lai tiktu no kalna lejā. Tfu, tāpat visa mute smiltīm pilna. Un šodien ilgojos pēc Džouvī un Alī, viņi man asociējas ar smilšu jautrību.

Atkal salokāmies deviņos līkumos un ielienam džipa šaurībā, lai dotos atpakaļ. Hostelī vēl brīdi izmantoju internetu, bet, kad puiši prasa, vai pievienošos viņiem uz vakara asado, saku, ka nē. Man ir sajūta, ka Kristiāns gatavo vakariņas un nebūtu smuki ievelties laipnā veģetārieša mājoklī ap pusnakti un paziņot, ka, paldies, ēst negribu, esmu pierijusies gaļu. Tā arī ir. Kad pārrodos mājās, krāsnī jau cepas divas pilngraudu picu pamatnes, kas drīz vien tiek pie siera, rukolas un tomātu virsmas. Tieku vēl sabārta, kāpēc brokastīs neko neesmu ēdusi. Pie vakariņām Kristiāns pasūta latviešu mūziku, uzlieku viņam kaut ko no Dziesmusvētkiem, drusku Prāta Vētru, drusku Iļģus, drusku Skyforgerus. Konstatēju, ka man ir grūti ēst, klausoties dažas kora dziesmas. Dziedāt gribas un ēst šķiet nepieklājīgi, gandrīz tā kā Ziedonis aprakstīja.

Joprojām mulstu arī no svešinieku laipnības, ir grūti pieņemt, ka kāds par tevi tik silti rūpējas, neko negaidot pretim. Saku, ka rīt vai kādu citu vakaru es gatavošu, bet Kristiāns tik smejas, lai atslābstu. „Bet es gribu kaut ko pretim dot, kaut ko labu tev izdarīt,” mazliet strīdos! „Nu, atved vēl bildes no tuvējās apkaimes, kur neesmu bijis, lai zinu, kā tur pa īstam izskatās”, viņš saka. Rādīju Kristiānam fotogrāfijas no šodienas, viņš ar interesi vēroja kāpu skatus, jo pats nav šo vietu apmeklējis. Pēc tam Kristiānu izklaidēju ar Antarktīdas skatiem, izskatās ka vēl kādam „āķis lūpā”.

Paralēli sarakstos ar puišiem par rītdienas plāniem. Šodien visi bijām vienisprātis, ka smilšu pastaiga bija jauka, tomēr ne 35 USD vērts pasākums. Gribam piedzīvojumus „uz savu roku”. Sarunājam, ka rīt dosimies uz netālu pilsētiņu Samaipatu, kuras apkaimē ir visādi apskates objekti. Lielāko daļu mantu atstāšu pie Kristiāna, līdzi ņemot pāris dienām nepieciešamāko. Ko darīt ar datoru?

19. maijs, 197. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 2 USD
Proviants 3 USD
Naktsmītnes
Izklaide 35 USD
Citi
Dienas bilance 40 USD
Ceļojuma bilance – 901 USD

2 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.