Latviešu apčubināti

Stāsti

„Rafaēl, Rafaēl, es tūlīt varēšu runāt latviski”, pēdējo pusstundu autobusā reāli dīdos un trinos. Ar mani Agnesei ieteica sazināties paziņa Latvijā, kas bija mani pamanījusi dēļ Pingvīna un zināja, ka arī es šobrīd maisos pa Dienvidameriku. Dažādu likteņa untumu dēļ Agnesei bija sanācis „iesprūst” Argentīnā, bet pavisam drīz viņa dodas mājup. Mūsu ceļu krustošanos pavada trīskāršs prieks – es mazliet palīdzu Agnesei tikt mājās, Agnese nogādā Latvijā dažas manas lietas, kuras es baidītos sūtīt pa pastu, un – divas latvietes var satikties otrā pasaules malā.

Agnese kopā ar dēlu Gabrielu un draugu Luisu ir atbraukusi mums pretim uz autoostu. Viņi dzīvo Santafē pilsētas nomalē, Agnese savu dzīvesvietas reģionu apzīmē ar vārdu „čuhņa”, ko gan mēs tā adekvāti nevaram pārtulkot angliski. Agnese ir laipni piekritusi uzņemt ne tikai mani, bet arī Rafaēlu, kas padara mūsu kopā pārvietošanos un komunikāciju daudz vienkāršāku.

Nelielā privātmāja „čuhņā” ir ērta un omulīga, vienīgā ķeza ir putekļi, kas no blakus esošā ceļa lavās iekšā pa visām šķirbām. Mūs sagaida zilacaina dīva Frīda – draudzīga sunene, kas arī saprot latviski. Iekārtojamies, nomazgājamies un, mirkli papļāpājuši, dodamies uz pilsētu vakariņās – Luiss iesaka kādu arābu restorānu ar gardu ēdienu un adekvātām cenām, ir labs. Par to liecina arī aizņemtie galdiņi un ēst gribētāju rinda, kas drīz pēc mūsu ierašanās sāk veidoties ārpus durvīm. Tā kā mēs ar Agnesi esam nocietušās aprunāties latviski, tad puiši komunicē savā starpā un izskatās, ka arī viņiem ir gana interesanti. Manas smadzenes ir apjukušas no spāņu-latviešu-angļu valodu kombinācijas. Jau iepriekš bija netīšām gadījies aizdomāties un sākt runāt ar Rafaēlu latviski, bet tagad, kad latviešu valodas čakra ir pavisam atvērusies, daru to regulāri.

Vakara pusē uzspēlējam dažas biljarda partijas (tiekam apspēlēti kā mazie eži), bet pirms došanās mājās iegriežamies kādā deju skolā, kurā pa dienu notiek nodarbības, bet naktī tā pārvēršas par kaut ko klubam līdzīgu. Tomēr joprojām galvenais šeit ir deja – cilvēki vai nu dejo vai vēro citus to darām. Agnese un Luiss uzlaiž danci, viņiem sanāk patiešām labi, mums šodien pietiek ar skatīšanās prieku.

No rīta Agnese mūs modina ar kārtīgām brokastīm – omleti, tomātiem, sieru. Ir tik labi uzēst kaut ko jēdzīgu, nevis baltmaizi ar zapti. Arī Luiss neatpaliek kulinārajās prasmēs un pusdienās ceļ galdā pēc mammas receptes marinētu un ceptu vistu. Dienas pirmo daļu esam pavadījuši ēdot un atpūšoties, otrajā daļā dodamies apciemot netālu Santo Tome pilsētiņu, kurā viņi dzīvojuši pirms kāda laika. Agnese man grib parādīt iepriekšējā dzīvesvietā uztapušās mozaīku sienas. Mūzika un mākslas pasaulei tuvā Agnese pēdējā laikā visvairāk aizrāvusies ar mozaīkām – mazie stikla, flīžu un citu materiālu gabaliņi grezno galdus, puķupodus, gleznu rāmjus un ko tik vēl nē. Sienas esot bijuši pirmie kucēni. Lai arī nelielāku objektu veidošana ir finansiāli izdevīgāka, Agnesei visvairāk patīk tieši lielformāta darbi, viņa cer ko tādu izveidot Latvijā, ja kādam no jums ir idejas par vietu un tēmu, dodiet ziņu. Agnesei vispār ir talants no lietām, ko citi izmestu ārā, uztaisīt kaut ko oriģinālu, piemēram, ievērtējiet šīs – no vecām džinsu biksēm tapušās somiņas.

IMG_0121

Apskatījuši mozaīksienas, dodamies mirkli pasēdēt šejienes upes krastā. Vērojam kā uzcītīgs makšķernieks no brūnās ūdens straumes vienu pēc otras velk ārā nelielas zivtiņas. Luiss apgalvo, ka tur dzīvo arī piraņjas, īpaši daudz to esot vasarā. Aprunājušies, puiši sāk snauduļot, bet mēs ar Agnesi vārāmies kā putras katliņi – latviski par latviešiem un par Latviju. Par vilšanos un prieku. Par naidu un mīlestību. Par atturību un atsaucību.

Īsi pirms promiešanas izvelku no somas tukšu maisiņu un palūdzu Agnesi nebrīnīties, gribu par godu Lielajai talkai sakopt kaut nelielu nogāzi, lai nav jāsēž starp atkritumiem. Agnese nemaz nebrīnās, bet saka, ka arī viņai piemīt šāds niķis. Drīz vien bez aicināšanas pievienojas arī pārējie un mēs pa visiem aši knaši tiekam galā ar piekalnīti. Sīkums, bet patīkami.

Pēc tam dodamies ciemos pie Lidijas un viņas mammas. Pļāpājot ar Agnesi pieminēju, ka es katrā valstī cenšos „noķert aiz astes” un iztaujāt vismaz vienu farmaceitu, tad par to uzrakstu Latvijas farmaceitu žurnālam – ir interesanti un arī finansiāli patīkami. Izrādās, ka Agneses tuvākā draudzene šeit ir farmaceite – viens telefona zvans un esam gaidīti viesi. Durvis ver saulaina sieviete – tiekam sabučoti kā veci draugi, piedzirdīti ar tēju, piebaroti ar cepumiem un pavadām ļoti interesantu sarunu vakaru – pamatā par farmāciju, bet skaram arī citas tēmas. Lidijas spāņu valoda ir lēna un tīra, pat es saprotu teju visu.

_DSF5088

Atgriezušies mājās, paēdam vakariņas un Luiss piedāvā doties dzīvē, jo ir sestdiena. Man morāli gribas, bet fiziski nevaru – nez kāpēc apsāpējies vēders un labi jūtos tikai nekustīgā pozā. Tad nu pavadām vakaru mājās – mierīgi tērzējot un skatoties Antarktīdas un citas manu ceļojumu bildes. Pirmais aiziet gulēt Rafaēls, drīz vien arī Luiss, paziņodams, ka mums droši vien ir vēl daudz runājamā, pamet mūs ar Agnesi divatā. Pavadām atlikušo vakaru pļāpājot un liekot viena otrai savu mīļāko mūziku. Muzikālā gaume mums nedaudz atšķiras, tomēr, kad rīts vairs nav tālu, nonākam līdz vienojošam elementam – Edgaram Liepiņam, un Argentīnas vidū atskan paskaļa aurošana par lāci ar zāģu skaidām, trim runčiem un pīlēm, kas kliedz visu nakti.

Nākamās dienas nogalē mums ir autobuss uz Igvasu ūdenskritumiem, dienu pavadām slaistoties pa māju. Man tā sāp vēders, ka ar mokām sakravāju somu un izšķiroju mantas, kuras turpinās ceļu kopā ar mani un kuras paliks pie Agneses un pēc mēneša brauks uz Latviju. Vislielākā dilemma ir telts. Patagonijā to izmantoju gana daudz, bet pēdējos mēnešus ne reizi. Pēc Argentīnas plānoju ceļot pa Paragvaju un Bolīviju – divām lētākajām Dienvidamerikas valstīm, kur telts, visticamāk, nebūs nepieciešama, bet pēc tam būšu klimata joslā, kur apkārt cilpo visādi indīgi rāpuļi, ar kuriem es nevēlētos dalīt telti. Tomēr šķirties negribas – drošina doma par mājām, kas vienmēr līdzi, es ļoti saprotu gliemežus un bruņurupučus. Beigās nolemju pajautāt padomu Tupac Amaru. Metu monētu un tā nokrīt ar seju uz augšu, Tupac Amaru saka, ka man telts jāatstāj šeit – labi, lai tā būtu! Atstāju Agnesei veselu mantu kaudzi, soma kļuvusi teju uz pusi vieglāka – tā ir laba sajūta. Agnese gan mani apdāvina ar visādiem smukumiem – tieku pie jauniem auskariņiem un priecīgas tunikas, tam par godu izmetu vienu pelēko krekliņu, kas bija nodzīvots līdz pleķiem un caurumiem.

IMG_0298

Pēcpusdienā, sabučojuši visus mazos cilvēkus, kas dzīvojas pa māju, kāpjam auto un dodamies uz autobusu. Luiss izmet nelielu līkumu gar piekrasti, lai varam apskatīt mazliet vairāk Santafē, tad griežam autoostas virzienā. Kad līdz autobusa atiešanai palikušas desmit minūtes, bet Luiss apgalvo, ka tieši tik laika nepieciešams, lai tiktu līdz stacijai, mēs kļūstam viegli nervozi. Luiss arī apgalvo, ka šeit neviens autobuss neatiet laikā, bet es jau kaut kur esmu to dzirdējuši – tieši tā es nokavēju autobusu Spānijā. Pie stacijas piebraucam tieši autobusa atiešanas brīdī, Rafaēls paķer biļetes un aizskrien uz platformu, mēs ar somām steberējam nopakaļus. Tomēr viss ir labi, autobuss pagaida, kamēr mēs nododam lielās somas, sabučojamies un nobildējamies uz atvadām. Kolīdz esam ieņēmuši vietas, durvis aiztaisās un mēs sākam ceļu. Fū, mēs beidzot atslābstam sēdekļos. Paldies, Agnese, paldies, Luiss – šī bija skaista satikšanās un „apčubināšana”! Uz tikšanos Latvijā!

24. – 26. aprīlis, 172. – 174. ceļojuma diena

3 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.