Latviešu telts un skumjas

Stāsti

Esam nolēmuši uz kaimiņu pilsētu Kordovu doties ar nakts autobusu, tāpēc diena mums ir brīva. Rīts paiet kravājoties un dzīvojoties pa internetu. Nemanot pienāk pusdienlaiks, aizejam ar Rafeālu līdz bodei, sapērkam produktus un pagatavojam pusdienas. Man kaut kā jāatgūst sava ēst gatavošanas reputācija. Rafaēls palīdz sašķērēt dārzeņus un novārīt makaronus, stundas laikā gardum gardas pusdienas ir gatavas, šoreiz viss ir kā nākas.

IMG_0023

Heardo darbs ir netālu, tāpēc viņš mums piebiedrojas uz maltīti, bet pēc tam aizved ar auto līdz centram – man jāsamaina nauda un jānopērk kārtīga līmlenta. Datora monitors ar katru dienu vairāk attālinās no klaviatūras, Herardo prognozē manam draugam drīzu nāvi, bet es ceru to vismaz attālināt saoperējot plaisas ar līmlentu. Ja nu gadījumā dators tomēr šito visu nepārdzīvos un tiešām vienā dienā atstieps klavieri, man būs ķeza ar rakstīšanu. Pašu ierīci gan jau var nopirkt jebkurā no valstīm, bet baidos, ka ar savām vārajām lietotāja zināšanām nemācēšu tikt pie latviešu burtiem. Bet, labi – atkal jau citējot Ronju, laupītāja meitu, „būtu muļķīgi šausmināties priekšlaikus”.

IMG_0405

Kad esam atrisinājuši saimnieciskos jautājumus, nolemjam aizstaigāt līdz otram pilsētas galam un apmeklēt vēstures muzeju – Rafaēlu ļoti interesē vēsture, man arī nav iebildumu mazliet ieskatīties šīs pilsētas pagātnē. Tomēr, nonākuši galā, ātri apjaušam savu muļķību – ir pirmdiena, kurā, kā zināms, vairums muzeju ir ciet. Arī šis. Tad nu slājam atpakaļ, pilsētas centrā mums izdodas atrast nelielu atvērtu mākslas muzeju, apskatām vismaz to. Vienā no gleznām Rafaēls ierauga siena gubu. „Re, latviešu telts”, viņš man piebiksta. Kādā no Latvijas stāstu vakariem biju viņam rādījusi savas pērnās vasaras Latgales pārgājiena bildes un stāstījusi, ka es pa nakti gulēju siena gubā.

Pēcpusdienā mēs vienkārši sēžam parkā un runājam par dzīves jēgu. Tas ir viens no patīkamajiem aspektiem – ceļojot kopā ar kādu ilgāk, visi informatīvie jautājumi tiek uzdoti pirmajās dienās, pēc tam var sarunāties pa īstam.

Ap sešiem atgriežamies Herardo mājvietā, arī viņš drīz atgriežas no darba un pavadām kopā pēdējās pāris stundas. Tad kopā ar somām ietraušamies mašīnā – Herardo mūs aizved līdz autoostai, kopā ar mums sagaida autobusa atiešanu. Uz atvadām apskauju viņu – gan tāpēc, ka Herardo varētu ievietot kaučsērfinga rokasgrāmatā kā ideāla namatēva piemēru, gan tāpēc, ka man šodien kaut kas jāsamīļo Vārnas fotogleznai, gan tāpēc, ka man vienkārši pietrūks šis lādzīgais puisis.

IMG_0037

Kad autobuss uzsāk savu ceļu pa tumšajām ielām, es sēžu klusa kā novembra migla. Rafalēls pašķielē uz manu pusi un saka:
– „Es zināju, ka tu skumsi.”
– „Es arī zināju.”
– „Vai tā ir vienmēr?”, viņš grib zināt.
– „Nē, tā nav vienmēr.”

Mēs šodien runājām par šo tēmu parkā. Par to, ka viens no ceļošanas emocionāli grūtākajiem aspektiem ir nepārtrauktās atvadas. Kad dzīvojot vienā vietā tu iepazīsti kādu jaunu cilvēku, tev, visbiežāk, ir neierobežotas iespējas viņu satikt atkal. Protams, cilvēki mirst, cilvēki pārceļas uz citām valstīm, bet „ģenerālās līnijās” tu vari satikt, ko vien vēlies un kad vien vēlies. Ceļojot, tu nemitīgi iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, pavadi kopā īsāku vai garāku laika posmu, un tad saki „adios”. Un, lielākajā daļā gadījumu, tu vairs nekad dzīvē to cilvēku nesastapsi. Un, kad atvadoties, tu par to domā, ir traki bēdīgi. Mēs spriedām, ka tos cilvēkus, kas ir ceļotāji un kas tiešām sadraudzējas, mēs, visticamāk, sastapsim – piemēram, Brendonu, Karimu, Dunkanu. Vai kādus no maniem „vecajiem” ceļabiedriem – Amaiju, Džouvī, Alī, abas Mišelas, Danielu – tas ir diezgan reāli. Tas saistīts gan ar viņu ģeogrāfiskās pārvietošanās amplitūdu, gan ar finansu nodrošinājumu. Bet tādus cilvēkus kā Herardo es arī ļoti gribētu kādreiz atkal sastapt, bet, maz ticams, ka tas notiks. Tāpēc man ir skumji.

20. aprīlis, 168. diena

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.