Pagāja rakstot. Turpmākās desmit dienas es lielākoties pavadīju savā jumta istabiņā – gatavojot materiālus Sestdienai un rakstot blogā par Antarktīdu, lai arī jūs aizvestu pie sniega laukiem un pingvīniem. Iesākumā mēģināju rakstīt uz kuģa, bet tad sapratu, ka tas nav iespējams, lai nezaudētu kaut ko reālajā laikā notiekošā. Vēlāk Čārlijs man atzīs, ka pirmo nedēļu es esot izskatījusies kā ēna. Un tā arī jutos. Trīs nedēļu Antarktīdas piedzīvojumi bija mani pārsātinājuši. Nu kā tu iesi gulēt, kad Deivs pie alus kausa stāsta kārtējo piedzīvojumu vai Hosē spēlē sirdi plosošu gabalu. Kā tu necelsies no rīta piecos, lai redzētu pingvīnus saullēktā. Kā neiesi visgarākajā ekskursijā, jo tajā var redzēt visvairāk. Un pa vidu, skriešana no vienas intervijas uz otru, lekcijas gatavošana. Un sarunas ar citiem pasažieriem, kas katra būtu bijusi intervijas vērta. Lai arī parasti ceļojot cenšos sabalansēt iespaidu uzņemšanu un to izbaudīšanu, šoreiz man šķita svarīgi paņemt no Antarktīdas brauciena tik, cik vien iespējams.
Pamatā Buenosairesā izgāju no mājas, lai nopirktu ko ēdamu un vienkārši izvēdinātu galvu, pastaigājoties pa apkaimi. Pāris reizes Čārlijs mani „izvilka” no mājām, aizvedot pusdienās pie drauga, kurš ir keramikas pasniedzējs un kura māja līdzinās muzejam. Pa ceļam pastaigājām pa San Telmo rajonu, kur brīvdienās notiek tirdziņš un apskatāmi krāšņi sienu zīmējumi.
Un vienu vakaru bijām pie Čārlija dvīņu brāļa ģimenes uz kārtīgām argentīniešu vakariņām. Mēs kā ciemakukuli sagatavojām supergardus burkānu salātus un kūku. Argentīnieši ir īsti nakts putni – vakariņas sākas ap 10 – 11 vakarā, kūka tiek servēta pēc pusnakts. Ballītes ar dejošanu vispār mēdz sākties ap 3 – 4 naktī, kaut kas traks.
Tā kā daži kuģa biedri joprojām uzturējās Buenosairesā, tad pāris reizes devos arī satikt viņus. Par vienu no (nesa)tikšanās reizēm pastāstīšu nākamajā ierakstā, bet pārējās divas satikšanās reizes bija muzikālas. Vienā no tām bijām uz bungotāju koncertu.
Lielākā no izklaidēm bija mūzikas festivāla Lollapalooza apmeklējums. Mani kuģa biedri devās uz to abas dienas, es izvēlējos vienu – gan dēļ dārgajām biļetēm, gan laika ekonomijas. Bet tas bija varens piedzīvojums. Pirms tam veltīju pāris stundas mūzikas grupu izpētei, kas uzstājās, lai saprastu, kuru no daudzajām skatuvēm apmeklēt. Vairums no dalībnieku nosaukumiem man neko neizteica, bet, paklausoties viņu radīto, atklāju sev vairākas grupas, kas man tīri labi patīk, piemēram, The Kongos, Alt-J, Kasabian. Vai Bastille, kas īpaši patīk meitenēm.
Viens no mums tuvākajiem dziesminiekiem bija Damian Marley, viņš ar savu gabalu „Welcome To Jamrock” kļuva par mūsu Urugvajas brauciena neiztrūkstošu sastāvdaļu. Video ir cita dziesma, un tas kārtējo reizi ir draņķīgs, bet var ievērtēt dziedātāja dredus.
Festivāla lielākās zvaigznes bija „The Smashing Pumpkins”, kā arī Pharrell Williams, ar kura hītu „Happy” gan jau lielākā daļa no jums ir pazīstami (izmantots Džeimijas video).
Kā redzat, mūziķu buķete bija gana krāšņa, pilnu programmu var aplūkot šeit http://www.lollapaloozaar.com/. Tomēr šādos pasākumos mūzika ir puse no „uzvaras”, otru prieka pusi sarūpē laba kompānija, un tā tāda bija gan. Karīna, ar prieku piešķiru šo dienu tev – šķiet, tas bija labākais muzikālais festivāls, kurā esmu līdz šim bijusi. Paldies & priekā!
Lai arī doma bija izskanējusi pirms tam, tieši šajā koncertā tika pieņemts gala lēmums – braucam uz Urugvaju? Braucam!
14. – 23. marts, 130. – 139. ceļojuma diena
