Rīta pusi atkal pavadām klausoties lekcijas, bet ap vieniem dienā beidzot esam klāt Folklendu salās – tās veido 778 salu grupa, kas atrodas aptuveni 650 km no Dienvidamerikas krasta. Pirmo reizi esam piestājuši ostā un varam krastā izkāpt bez zodiaku palīdzības. Mūsu kuģim blakus stāv daudz lielāks ekspedīciju kuģis, uz kura sāniem gozējas „National Geographic” vārds. Patiesībā mēs mazliet pat sabučojāmies – pietauvošanās procesā mūsu kuģis ar purnu draudzīgi piebikstīja lielajam brālim, kā rezultātā vēl pāris dienas metinātāji atjaunoja priekšējās platformas reliņus. Bet – kam negadās.
Mazliet uzpucējusies, izkāpju uz zemes, noeju pārdesmit metrus un dodos atpakaļ uz kuģi. Pārģērbties. Folklendu salas mūs sagaida ar lietu un stipru vēju, nolemju vien kāpt atpakaļ siltajās Pingvīnbiksēs un dzeltenajā jakā. Osta atrodas pusstundas gājiena attālumā no pilsētas centra un mums ir pieejami arī autobusi, bet es tomēr gribu izstaigāties – uz kuģa esam gana sēdējuši. Man kompānijā uzrodas Džeimija un mēs abas, cīnoties ar vēju, lēnītēm virzāmies uz centru.
Folklendu salu galvaspilsēta Stenlija ir īsta pilsēta – 75 % no salu 2562 iedzīvotājiem dzīvo tieši šeit. Te ir liels veikals, baznīca, muzejs, vairāki krogi. Ir mazliet jocīgi atkal būt īstā civilizācijā. Uz katra stūra redzams, ka šī ir Lielbritānijas aizjūras teritorija. Sarkanās britu telefona būdas, karogi, satiksme notiek pa mums neierasto, kreiso ceļa pusi, auto stūre arī ir „nepareizajā” pusē. Naudas vienība ir Folklendu mārciņa, kuras vērtība ir identiska britu mārciņai, bet vairums vietu pieņem arī ASV dolārus un eiro.
Kad esam apskatījuši centru, dodamies klīst pa mazajām ieliņām – ekspedīciju komanda ir izstāstījusi, kur var atrast pagalmu, kurā kāds vietējais entuziasts izveidojis vaļu skeletu kolekciju, esot arī neliels dārzs, pilns ar rūķiem, bet tas mums jāatrod pašiem. Kolīdz pirmais pasažieris to netīšām ir uzgājis, protams, informācija pa ķēdīti nonāk līdz pārējiem un varam apskatīt mazliet smieklīgo mazo vīriņu kolekciju.
Vēl šeit apskatāmi vairāki kara memoriāli, kā arī Saules sistēma. Tās centrālais objekts ir Saule (protams), bet pārējās planētas izkaisītas pa visu salu. Es aizstaigāju līdz Saulei un rūpīgi aplūkoju metāla objektu. Manā GPS nav iekopēti slēpņi (nepaspēju), bet sajūta saka, ka šis objekts ir ideāli piemērots kādam no tiem. Kā tad – vāji maskēts magnētiskais slēpnis atrodas pavisam viegli, varu „pierakstīties” arī Folklendās.
Esam sarunājuši ar pārējiem satikties Vēstures muzejā. Iepazinušies ar turienes eksponātiem, no kuriem man visvairāk atmiņā palikusi polārpētnieku būda, dodamies ekskursijā, ko vada vēsturnieks Lorijs. Viņš mums vēlreiz atgādina Folklendu kara norisi. Argentīna šo vietu dēvē par Malvinu salām un uzskata, ka tām jābūt zem Argentīnas karoga — viens no argumentiem ir šo salu ģeogrāfiskais tuvums šai valstij. 1982. gadā Argentīna iebruka salā un sākās 74 dienas ilgais Folkendu karš. Kopumā gandrīz tūkstotis karavīru gāja bojā un karš beidzās ar Argentīnas kapitulāciju. Pirms pāris gadiem notikušajā referendumā, iedzīvotāji nobalsoja par salas palikšanu Lielbritānijas paspārnē.
Pilsētas centrā atrodas arī neliels dārzs, kurā var aplūkot šīs salas augus – pamatiedzīvotājus. Kopumā uz salas „dzīvo” vairāk kā 350 augu sugas, no tām 175 ir vietējās izcelsmes.
Vietējo iedzīvotāju dārzos slejas siltumnīcas un lekni zeļ burkāni, kāposti, kartupeļi – ir mazliet jocīgi redzēt tik daudz zaļumus pēc mūžīgā sasaluma zemes.
Izstaigājuši Stenliju krustu šķērsu, vakara pusē atveram nelielu ofisa filiāli vietējā bārā. Malkojam alu, uzspēlējam biljardu, tad pārejam uz šautriņām – man brīnumainā kārtā izdodas uzvarēt visās trīs spēlēs. Īsi pirms vienpadsmitiem vakarā, ar pēdējo autobusu dodamies atpakaļ uz kuģi. Paceļam enkuru un sākam kuģot West Point salas virzienā – rīt būs mūsu brauciena pēdējā „piezemēšanās”.
7. marts, 123. diena (16. Antarktīdas ceļojuma diena)
