Rīt mēs sasniegsim Dienvidžordžiju, bet šodien piedāvāju iepazīt vēl kādu gana īpašu cilvēku uz kuģa – mūsu ekspedīcijas vadītāju, 29. gadus veco Aleksu Maknīlu.
Pastāsti īsumā par sevi, lūdzu.
Uzņēmumā „Quark Expeditions” strādāju 8 gadus, esmu piedalījies vairāk kā 100 ekspedīcijās. Mana specializācija ir loģistika, esmu studējis arī vēsturi, īpaši polāro izpētes ekspedīciju, kā arī polāro reģionu ģeopolitiku un šo apvidus pamatiedzīvotāju prasmes. Pirms pāris gadiem (tolaik man bija 27 gadi) es kļuvu par jaunāko ekspedīciju līderi vēsturē, kas ir vadījis kuģi uz Ziemeļpolu. Citiem vārdiem sakot, es mīlu savu darbu!
No kurienes tu esi?
Esmu dzimis Anglijā, uzaudzis Kanādā, dzīvojis Meksikā un Austrālijā.
Ko tu sauc par savām mājam šobrīd?
Toronto, Kanādā.
Es domāju, ka tu teiksi Antarktīda. Pastāsti vairāk par savu ģimeni!
Apprecējos pirms diviem mēnešiem, mana sieva ir no Austrālijas, mūsu kāzas bija Pērtā – dzīve ir lieliska.
Pieņemu, ka medusmēnesi izvēlējāties pavadīt kādā siltākā vietā?
Jā, mēs nebraucām uz Antarktīdu, bet apceļojām Čīli un Argentīnu. Martā sākšu strādāt jaunā pozīcijā kompānijā. Es joprojām vadīšu ekspedīcijas uz Ziemeļpolu un Antarktīdu, bet ne tik bieži kā līdz šim. Biju paradis būt prom no mājām 9 mēnešus, bet, kad iepazinos ar savu nākamo sievu, biju prom aptuveni pusgadu, bet jaunā pozīcija paredz, ka būšu prom 3 mēnešus, bet pārējo laiku strādāšu birojā.
Viens no taviem nākotnes plāniem ir atgūt senču zemi Zambijā.
Mana tēva ģimene 1920. gadā devās uz Zambiju un vectēvs strādāja valdības uzdevumā raktuvju biznesā par inženieri. 1960. gadā viņi atgriezās Kanādā, bet ferma netika pārdota. Neviens nav aizbraucis uz turieni un noskaidrojis, kas pašlaik notiek ar šo vietu. Īpašums atrodas starp četriem lieliem kalniem un vectēvs katrā no korēm ir atstājis vēstījumu pudelē. Es kādreiz prasīju tēvam, vai šajās vēstulēs ir teikts kaut kas no sērijas „šī zeme pieder Aleksam Maknīlam (viņa vārds bija Alekss, tāpat kā mans) un tamlīdzīgi”, bet tēvs atbildēja, ka nē, tās esot bijušas viņa dzīves atziņas, kas padara šo vēstuļu saturu vēl interesantāku man.
No kuras puses ir tavas mammas ģimene?
Mamma ir dzimusi Kanādā britu ģimenē un visa viņas ģimene, kā arī mana divus gadus jaunākā māsa, šobrīd dzīvo Anglijā.
Kā sāki strādāt Quark?
Savā laikā Quark komandā bija pamatā pieredzējuši akadēmiķi gados un viņi meklēja jauniešus, kas būtu fiziski spēcīgi, nobrieduši un atbildīgi. Mani tolaik uzrunāja kompānijas prezidents, kuru es pazinu no savas būvniecības kompānijas biznesa un vaicāja, vai es vēlētos piebiedroties braucieniem uz Antarktīdu un stādāt viņa labā. Es atbildēju, ka nē, neesmu ieinteresēts. Pēc trim mēnešiem es padomāju vēlreiz, piezvanīju prezidentam un teicu, ka īstenībā esmu ļoti ieinteresēts. Nokļuvu intervijas procesā un drīz jau biju uz kuģa, kas devās uz Antarktīdu. Tas, starp citu, bija tieši šis kuģis. Pirms tam man bija neliela ceļošanas pieredze un vispār nebija pieredzes darbā uz kuģiem.
Vai tevi piemeklē jūras slimība?
Vairs nē. Kādreiz gan.
Kā izskatās Quark ekspedīcijas darbinieka darba grafiks?
Tas ir ļoti atšķirīgs. Citi strādā 5 mēnešus no vietas, tad ņem atvaļinājumu, daži strādā pāris mēnešus. Mans grafiks parasti bija pāris mēnešus strādāt, tad pāris atpūsties, tad atkal strādāt. Bet tagad tas mainīsies līdz ar manu jauno pozīciju.
Kas būs tavi jaunie darba pienākumi?
Es palīdzēšu vadībai labāk izprast, ko mēs šeit uz kuģiem darām, lai uzlabotu dzīvi darbiniekiem un vienlaikus palīdzētu uzņēmumam noturēt labus darbiniekus, lai finālā mēs piedāvātu vēl labāku produktu mūsu klientiem.
Cik cilvēku strādā Quark?
Birojā aptuveni 40, uz kuģiem vismaz 50, bet sezonas karstumā pat 100.
Vai ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem, lai strādātu Quark?
Kritēriju ir daudz un tie ir kā mozaīka. Katram darbiniekam ir jāpapildina citi darbinieki. Citreiz tās ir valodas, citreiz noteiktas prasmes vai zināšanas, piemēram, ārsta vai mehāniķa kompetences, akadēmiskas zināšanas kādā noteiktā sfērā – ģeoloģijā, bioloģijā, ornitoloģijā, vides zinībās.
Kādās valodās tu pats runā?
Divās ar pusi – angļu, spāņu un mācos krievu. Lielās valodas, pēc kuru pratējiem mēs šobrīd lūkojamies, ir ķīniešu un vācu, tas saistīts ar tūrisma plūsmu no šīm valstīm.
Ar cik kuģiem Quark strādā?
Antarktīdā ar trim, Arktikā ar četriem plus bāzes nometni.
Kurš ir tavs mīļākais kuģis?
Šis.
Kāpēc?
Tas ir ļoti pamatīgi uzbūvēts un pēc rekonstrukcijas ideāli piemērots ekspedīcijas vajadzībām, izvietojums ir ļoti pārdomāts. Tam ir veca kuģa dvēsele, te visur ir koks, kas vairs nav sastopams jaunajos kuģos. Plaši ārējie klāji ir pieejami visos kuģa virzienos. Šis ir brīnišķīgs kuģis. Un es domāju, ka tu izveido arī zināmas attiecības ar kuģi. Kad esi redzējis, kā tas iztur vētras vai tiek cauri biezam ledum, izveidojas uzticība.
Kas ir bijusi trakākā situācija, kurā tu esi bijis šajās ekspedīcijās?
Grūti pateikt, no kuras puses skatās. Esmu bijis uz kuģiem, kas uzskrien uz klintīm un tas rada iespējamu nogrimšanas risku, bet viss ir beidzies laimīgi. Esmu bijis situācijās, kad laiks strauji mainās un mēs esam spiesti ar pasažieriem krastā gaidīt stundas astoņas, kamēr vējš norimst un var droši atgriezties uz kuģa. Kad nonāc šajās situācijās, jārēķinās, ka cilvēki ne vienmēr ir piemēroti apģērbušies. Maniem kolēģiem ir bijušas situācijas, kad krastā nākas gaidīt pat 16 – 18 stundas. Citas situācijas? Polārlāči, aukstums.
Stulbi pasažieri?
Visas šķirnes (smejas). Nē, nav tik traki. Šīs ekspedīcijas parasti pulcē citāda veida cilvēkus – inteliģentākus un kulturālākus. Un es priecājos, ka strādāju kompānijā, kas uzņem dažādas nacionalitātes pasažierus, tas ir daudz veselīgāk. Parasti mūsu pasažieri ir ļoti saprotoši, interesanti un ieinteresēti.
Kurš no polārpētniekiem ir tavs varonis?
Arktikai man ir skaidra atbilde, tas ir skots Džons Rejs. 1850-tajos gados viņš bija pirmais, kas lietoja inuītu tehniku, lai izdzīvotu aukstajos apstākļos un pētītu Arktikas reģionu. Daudzi citi pētnieki tajā laikā bija pārāk lepni tās izmantot, jo uzskatīja inuītu zināšanas par primitīvām. Citi pētnieki, kas mani saista? Piemēram, Džeimss Klārks Ross, kas devās uz Antarktīdu 1930-gados un arī pētīja Arktiku. Viljams Spīrs Brūss.
Un ekspedīcija?
Mani fascinē 1955 – 58. gadā notikusī Trans Antarktīdas ekspedīcija, kuru veica brits Viviāns Fuks un jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs – viņi caur Dienvidpolu pirmie šķērsoja visu Antarktīdas kontinentu ar zemes transportu.
Tu dodies ekspedīcijās uz abiem poliem. Kurš ir tev tuvāks?
Ja es zinātu par abiem poliem to, ko es zinu tagad, un man būtu iespēja vienreiz doties tikai uz vienu polu, es izvēlētos Antarktīdu, jo tā ir tik skaista un bezgalīga, gluži kā cita planēta. Tagad, kad esmu bijis abās vietās, un man turpmāk būtu iespēja doties tikai uz vienu no poliem, tā būtu Arktika, jo tā ir daudz mistiskāka un sarežģītāka. Tev kā gidam jāprot atdzīvināt pat tās Arktikas vietas, kur nav nekā, jāpadara tās cilvēkiem saprotamas. Arī savvaļas dzīvniekus ir grūtāk sastapt, bet, kad tas notiek, visi ir sajūsmā. Kad tu ieraugi polārlāci, tāds adrenalīna vilnis izskrien caur tevi, kuram nav līdzīga šajā pasaulē. Un mani fascinē cilvēki, kas spēj izdzīvot un dzīvot šajos skarbajos apstākļos. Viņiem ir ļoti atšķirīga kultūra, vietējiem jāprot ļoti elastīgi uztvert izmaiņas, manuprāt, mēs daudz varam no viņiem mācīties.
Paldies!
- februāris, 116. diena (9. Antarktīdas ceļojuma diena)
