Skotu pētnieks Brūss

Stāsti

Šodien visu dienu kuģojam uz Dienviddžordžiju, ir lekciju laiks. No rīta ekspedīcijas komandas darbinieks Maiks mūs iepazīstina ar sekstanta smalko dabu, vēlāk ģeoloģe Ivonna stāsta par Antarktīdas ledus noslēpumiem, bet Lorijs iepazīstina ar Viljama Spīrsa Brūsa ekspedīciju.

Visas lekcijas ir interesantas un runātāji talantīgi, bet Lorijs.. ir neticams stāstnieks. Pēc viņa lekcijām man gribas izlasīt visas grāmatas par šo tēmu, viņš ir arī tik laipns, ka ļauj man pārkopēt dažas, kas mani īpaši ieinteresējušas. Tikai nezinu, kad tikšu līdz tai lasīšanai.

„Viljams Spīrss Brūss. Cik no jums ir dzirdējuši par šo vīru?”, prasa Lorijs. Auditorijā paceļas vien dažas rokas. „Nure, tas tāpēc, ka viņa ekspedīcijas bija tik profesionāli organizētas, ka neviens necieta badu, nenosala un neaizgāja bojā.”

bruss

Tātad, Viljams Spīrss Brūss (William Speirs Bruce) bija skotu nacionālists, dabas, polāro reģionu un okeānu zinātnieks un pētnieks. Viņš pameta medicīnas studijas Edinburgas universitātē un 1892. gadā pievienojās vaļu pētnieku ekspedīcijai uz Antarktīdu kā zinātniskais asistents. Viņš gan bija diezgan nelaimīgs – tā vietā, lai pētītu vaļus, arī šis kuģis pamatā nodarbojās ar to medīšanu. Pēc šīs ekspedīcijas Brūss daudz laika pavadīja Arktikā un 1899. gadā bija pieredzējušākais Anglijas polārzinātnieks. Brūss piedāvāja savus pakalpojumus Roberta Falkona Skota (Robert Falcon Scott) vadītajai „Britu Nacionālajai Antarktīdas ekspedīcijai”, bet viņa priekšlikums tika faktiski atstāts bez uzmanības. Tas lika Brūsam organizēt savu ekspedīciju, kuru viņš nosauca „Skotu Nacionālā Antarktīdas ekspedīcija”. Viņš informēja Karaliskajās ģeogrāfijas biedrības prezidentu seru Klementu Markhamu (Sir Clements Markham) par savu ieceri, kā atbildi saņemot prezidenta dusmas par „nevajadzīgu sāncensību” un mūžīgu naidu.

Viņš arī piedāvāja citiem pētniekiem – Skotam un Drugaļskim sadarbību. Brūsa doma bija lieliska – ja katra ekspedīcija izpētītu savu Antarktīdas stūrīti un veiktu identiskus novērojumus, bet pēc tam salīdzinātu rezultātus, varētu iegūt nenovērtējamus zinātniskos datus. Tomēr arī šī viņa ideja netika akceptēta.

Pārveidojis norvēģu vaļu medību kuģi Antarktīdas ekspedīcijas vajadzībām un pārsaucis to no „Hekla” par „Scotia”, nokomplektējis skotu kuģa apkalpi un zinātnieku komandu, viņš 1902. gadā uzsāka „Skotu Nacionālo Antarktīdas ekspedīciju”. Dēļ biezā ledus viņš netika tālāk par Lorija salu (Lorijs priecīgi atzīst, ka nelaiž garām iespēju nobildēties pie šīs salas uzraksta), kur izveidoja metroloģisko staciju un ķērās pie zinātniskā darba.

pingvins

Pēc gada „Scotia” aizkuģoja uz Buenosairesu, lai veiktu remontdarbus un atjaunotu krājumus. Šajā laikā Brūss vienojās ar Argentīnas valdību par metroloģiskās stacijas pārņemšanu un šī bāze Argentīnas paspārnē darbojas joprojām, nodrošinot ilgākos laika apstākļu novērojumus Antarktīdā. 1904. gadā Brūss koncentrējās uz Vedela jūras izpēti.

Šī 1902. – 1904. gada Brūsa ekspedīcija savāca lielas augu un dzīvnieku paraugu kolekcijas, kā arī plašus hidrogrāfijas, magnētiskos un metroloģiskos datus. Viņa komandā bija mākslinieki, kas līdz sīkākajām detaļām pārzīmēja savāktos paraugus. Pēc simts gadiem tika atzīts, ka Brūsa veiktie novērojumi ir likuši pamatu mūsdienu klimata izmaiņu pētniecībai, un šis brauciens joprojām ir viena no nozīmīgākajām Antarktīdas izpētes ekspedīcijām.

Cita starpā Brūss izveidoja Skotu Slēpošanas klubu un bija tās pirmais prezidents, viņš ir arī Edinburgas zooloģiskā dārza dibinātājs. Vēl kāds fakts par Brūsa attapību – viņš kuģī gulēšanai izmantoja šūpuļtīklus, kas mazināja jūras slimības simptomus. Bieži tiek uzskatīts, ka piramīdveida telts izgudrotājs ir Skots, bet patiesībā arī tas ir Brūsa izdomas auglis. Viņš ar kolēģiem arī pirmais izdeva ilustrētas grāmatas bērniem par Antarktīdas dzīvo radību.

Dēļ krišanas Markhama nežēlastībā, Brūsam bija problēmas ar savu ieceru finansēšanu. Par viņa raksturu liecina arī vēl kāds solis – kad pēc pāris gadiem Šekltons nāca klajā ar viņa ideju par Antarktīdas šķērsošanu, tā vietā, lai protestētu par idejas zādzību, Brūss visiem spēkiem atbalstīja ieceri un novirzīja Šekltonam daļu finansējuma.

Kad Karaliskā Ģeogrāfijas biedrība atteica Brūsam un viņa komandai Polāro medaļu, viņš rīkojās, kā ierasts – izdeva savu, Skotu Polāro medaļu. Visās uzņemtajās fotogrāfijās, kurās redzami Anglijas un Skotijas karogi, skotu karogs vienmēr plīvo mazliet augstāk.

karogs

Mūža nogalē atstātajos pierakstos Brūss atzinis, ka viņa dzīve un ekspedīciju mērogs būtu varējis būt daudz apjomīgāks, ja vien viņam būtu piemitušas publiskās runas dotības un sevis pasniegšanas prasmes. Pēc nāves Brūss tapa kremēts un viņa pelni izkaisīti pie Dienviddžordžijas krastiem, kā viņš to bija vēlējies.

Tagad, pēc vairāk kā 100 gadiem, Brūsa nopelni beidzot tiek publiski atzīti, viņam par godu izdota marku kolekcija. Bet Polāro medaļu briti viņam nav piešķīruši vēl šobaltdien.

marka

27. februāris, 115. diena (8. Antarktīdas ceļojuma diena)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.