Marmora alas un piena ceļš

Stāsti

Nakts vidū man nākas tēlot padzīvojušu un sirdīgu sievišķi. Jauniešu bars izdomājis šovakar jautri padzīvot un dara to tieši blakus mūsu teltīm, kaut kempinga teritorija ir gana liela. Ap diviem neizturu, izbāžu galvu no telts un pa pusei spāniski, pa pusei angliski palūdzu šos aizvērties. Tas palīdz un beidzot izdodas iemigt.

Rīts pienāk apmācies, bet lietus ir tik laipns un pagaida, kamēr mēs novācam teltis. Pa ceļam uz ciematu tas sāk pilināt, bet, kad tiekam autobusā, pamatīgi gāzt. To šis dara visu ceļu līdz pat mūsu nākamajai pieturai Rio Tranquillo. Autobuss mūs izlaiž kilometru aiz pilsētas pie kāda kempinga. Tas ir padārgs, bet atrodas otra lielākā Dienvidamerikas ezera krastā, vieta ir brīnumskaista un mēs nolemjam palikt. Kamēr ceļam teltis, lietus priecīgi līst, bet, kad esam pabeiguši būvdarbus, lietus pārstāj. Mišelai ar Danielu telts celšana aizņem vairāk laika, es, šos gaidot, novēršu skādi, ko piedzīvojis mans telts iepakojums. Izskatās, ka tā rokturi brauciena laikā bija kaut kur aizķērušies, bet soma ar visu svaru dancojusi pa autobusa bagāžas nodalījumu, attiecīgi telts maisā izplīsuši pamatīgi caurumi. Kā nebūt aizlāpu plīsumus, ceru, ka pasākums kādu laiku turēsies kopā.

Šejienes galvenā tūristu atrakcija ir marmora alu apskate – tas notiek ar laivu piebraucot pie alām no ūdens puses. Lietus un miglas dēļ ekskursijas uz laiku bija pārtrauktas, bet tagad redzam, ka viena pēc otras ezerā parādās motorlaivas. Arī mēs ejam uz pilsētu, lai atrastu laivu, kas mūs aizvedīs līdz alām. Cena visiem kantoriem ir vienāda, 8000 peso (ap 13 USD), tāpēc izvēlamies ekskursiju, kas dodas ceļā visātrāk. Meitene aicina mani atstāt mugursomu tepat, dažreiz izbraucieni mēdzot būt diezgan slapji. Somu neatstāju, bet datoru ar vadiem gan – to man negribas samērcēt.

Mūs sasēdina laivā, liek uzvilkt glābšanas vestes un esam gatavi ceļam. „Kapteinis” pielaiž motoru un mēs pa viļņiem lidojam alu virzienā. Ezera ūdens ir zilganzaļš, tajā spoguļojas tālie baltie un tuvie zaļie kalni. Pēc neilga brauciena esam nonākuši līdz alām, motors apklust un varam lēnītēm aplūkot dabas radīto brīnumu. Dažām alām izbraucam cauri, jāpiesargās, lai ar galvu nepārbaudītu marmora cietības pakāpi. Atsevišķi stāvošam klints klucim dots nosaukums „Katedrāle”. Laivas vadītājs aptur peldlīdzekli noteiktā attālumā, aicina mūs fotografēt un saka, ka šādu bildi parasti var redzēt visos materiālos, kur tiek stāstīts par šo vietu.

Nonākuši atpakaļ pilsētā, apmeklējam veikalu un nopērkam vakariņām vīnu, tad uz brīdi pašķiramies – pāris dodas atpakaļ uz nometni, bet es – medīt internetu. Savācu no laivu kantora savu datoru un mazliet nobrīnos – man šķita, ka biju kopā ar to atstājusi arī USB kabeli un lādētāju. Bet darbiniece tik pārliecinoši apgalvo, ka nekā vairāk nav, ka dodos vien prom. Pāris stundas padzīvojos pa internetu, iemalkoju vienu alu uz Ineses Streičas veselību (hip-hip urrā), kā tas tika vēlēts, un dodos atpakaļ pie teltīm. Pirms tam vēlreiz cītīgi sasprindzinu savas atmiņas šūnas – nu jābūt bija tam lādētājam un kabelim kopā ar datoru. Aizeju vēlreiz uz kantori, opā, tur tagad priekšā cita darbiniece. Vairāk ar žestiem kā vārdiem izstāstu savu sāpi un lieku pārmeklēt viņai galda skapīti – kā tad, nebēdņi aizkrituši aiz papīriem. Fū, pazaudēt kādu no daudzajiem vadiem vai lādētājiem ir viena no manām minifobijām.

Nometnē ierodos tieši laikā – Mišela ar Danielu ir pagatavojuši vakariņās tomātu zupu. Paēdam, ieejam dušā (karstais ūdens, urrā), tad ķeramies klāt vīnam un sarunām. Esam ceļojuši kopā teju nedēļu, tagad ir pienācis laiks šķirties. Mēs runājam, runājam, runājam. Stāstam cits citam piedzīvoto un nākotnes ieceres. Lēnām mūsu sarunas un smiekli saplūst ar vakara krēslu, tad pienāk nakts un vīna beigas. Mēs aizejam kempinga vidū, kur nav koku, noguļamies zālē un skatāmies debesīs. Rīt mums atkal būs katram savs ceļš zem kājām, bet šonakt mums virs galvas mūžīgs un kopīgs piena ceļš. Es viņiem ilgi stāstu par orbītām un satelītiem, par Imantu Ziedoni un pastaigu ar viņu ziemas spelgonī zem tādām pašām zvaigznēm kā šīs. Man šķiet neticami, cik daudz man dzīvē ir tapis iedots. Un liktenis turpina devīgi šķiesties, savedot kopā ar cilvēkiem, spožiem kā zvaigznes. Tur viena, pavisam maziņa krīt un šobrīd man nav neviena vēlēšanās prātā, tikai bezgalīga pateicība par sastaptajiem ceļabiedriem un iespēju būt kopā ar viņiem šobrīd. Pirms miega apskaujamies un tad lienam gulēt katrs savā miljons zvaigžņu hotelī.

  1. februāris, 99. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 13 USD
Pilsētas transports
Proviants 13 USD
Naktsmītnes 9 USD
Izklaide 13 USD
Citi
Dienas bilance 48 USD
Ceļojuma bilance – 670 USD

Viens komentārs

  • Zane, Tavam blogam uzdūros pavisam nejauši, un jāsaka, ka šobrīd ar lielu nepacietību gaidu katru jauno ierakstu un pārlasu jau esošos!

    Paldies par dalīsanos ar brīnišķīgiem mirkļiem no Tavas dzīves!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.