Saprast, no kurienes šajā pilsētā kursē autobusi, ir teju neiespējami – mēs jau vairāk kā pusstundu klīstam pa vienu kvartālu uz priekšu un atpakaļ. Katram, kam vaicājam pēc padoma, ir cita versija, no kuras vietas atiet autobusi uz Simpsona upes nacionālo parku. Beigās tomēr aizejam uz lielāko šejienes tūrisma informācijas centru – tur mums izstāsta patiesību, tas ir tepat ap stūri. Nopērkam biļeti par 1200 peso (aptuveni 2 USD) un drīz jau esam klāt.
Autobuss gan mūs aizved gabaliņu tālāk nekā nepieciešams, bet mums žigli izdodas atstopēt pāris kilometrus atpakaļ. Pirmo apskatām glītu ūdenskritumu pašā ceļa malā, tad dodamies uz upi, gar kuru iet pastaigu taka. Tā ir dažus kilometrus gara un tāpēc pārmaiņas pēc soļojam lēnām, kārtīgi veroties apkārt. Vislēnāk to dara Daniels, kurš katrā krūmājā saskata kādu putnu. Mēs ar Mišelu jau esam aizgājušas gabaliņu tālāk un paspējušas apēst pusdienu sviestmaizi, kad ierodas Daniels – tā aizskatījies lidoņus, ka ievēlies kādā plančkā, tagad nāksies iet tālāk slapjām kājām. Es šodien mielojos ar avokado maizēm, bet mani ceļabiedri ar cāļa gaļas maizēm. Mišela ar Danielu bieži uzturam pērk grilētu cāli – viņi atdala gaļu no kauliem, saliek kastītē un kopā ar maizi tā pietiekot pat četrām dienām. Cālis maksā ap 3500 peso (5,60 USD), nav slikts variants.
Taku mums izdodas pieveikt diezgan ātri un nostājamies uz šosejas – autobusi šeit kursējot diezgan bieži, bet, kamēr tie nenāk, mēģinām stopēt. Mašīnu ir daudz, bet tās nestājas. Daniels sēž ceļa malā, novilcis slapjos zābakus, līdz attopas, ka somā ir cimdi – kad nekā labāka nav pie rokas (un kājas), tie tīri labi var aizvietot zeķes.
„Klau, mums jāpiedāvā Kosmosam kāds darījums, lai mums atsūta mašīnu”, saku jauniešiem pēc pusstundas gaidīšanas. „Darām tā – ja mums izdosies tikt uz pilsētu par brīvu un ietaupīt katram 1200 peso par autobusa biļeti, mēs vakarā nopirksim cāli un apēdīsim to visu vienā dienā”, piedāvāju. Abi piekrīt, uzreiz uzrodas entuziasms stopēt. Mēs koķetējam ar šoferiem, lūdzamies – nekas nelīdz. Tad ieraugām aiz līkuma iznirstam autobusu, pie tam dārgās firmas, ardievu cāli. Neko, kāpjam vien iekšā autobusā un kratāmies atpakaļ uz pilsētu.
Pēc tam noskaidrojam, ka abas ar Mišelu esam domājušas vienu domu. Nav jau tas cālis tik dārgs, varētu nopirkt tāpat, bet nē – nepirksim, darījums paliek darījums. Nonākot galā, sagatavojam naudu, ko izkāpjot dot šoferim – tur neviena nav. Pagrozāmies apkārt, tiešām nav neviens, kas gribētu saņemt mūsu naudu. Saskatāmies, laikam tomēr Kosmoss grib, lai mēs šovakar uzdzīvojam. Ejam uz veikalu – bet tur visi cāļi izbeigušies, arī kaimiņu veikalā. Un mēs jau tā sasapņojāmies. Pesto nevaram atrast jau nez kurā veikalā, tagad arī cālis mums tiek liegts. Tad, uz vienas no paletēm ieraugām, ka kāds nejauks pircējs (bet mūsu gadījumā itin jauks), ir pārdomājis un pametis savu cāli. Ok, tātad tomēr cālim būt! „Mēs nesamaksājām arī par ieeju nacionālajā parkā, jo taka veda ārpus tā, faktiski mēs esam pelnījuši arī vīnu”, paziņo Mišela un paķer no blakus plaukta lētāko baltvīna paku.
Savācam no kempinga lielās somas un dodamies meklēt autobusu uz Villa Cerro Castillo, nākamo pieturas punktu, kur varot veikt feinu vienas dienas pārgājienu. Klasisks autobuss gan uz šo vietu neiet, jāvienojas ar privātu busiņu šoferiem. Mūs pie sevis uzņem kāda ģimene, kas caur šo vietu dodas uz mājām. Pa ceļam ģimene uzpilda degvielu, tad tēvs aiziet iepirkties, šeit ir cita veida domāšana. Šoreiz gan bija vērts gaidīt – pie sulīga persika tiek ne tikai aizmugurē sēdošie bērni, bet arī mēs.
Tiekam izkrāmēti Villa Cerro Castillo un domājam, uz kuru pusi doties, šeit ir pieejami veseli četri kempingi. Kamēr mēs blisināmies apkārt, pretī nāk vīrs gados, apvaicājamies pēc padoma viņam. Par kempingiem šis gan nav neko gudrāks kā mēs, bet pēc pāris iepazīšanās frāzēm uzzinām, ka viņš ceļo ar motociklu. Uzreiz sākam prasīt – varbūt viņš ir redzējis mūsu meklēto motociklistu, kas pazaudējis GoPro. Motociklistu viņš nav redzējis, bet manu video gan. Tas priecē – nozīmē, ka ziņa sāk sasniegt pareizo publiku. Viņš arī sniedz mums pāris vērtīgus padomus, kur mēs varētu padot ziņu tālāk.
Ejam uz dullo viena kempinga virzienā. Tā jau šeit ir nepiedienīgi skaisti, tik tas vējš. Jo tālāk uz dienvidiem tiekam, jo vējš pieņemas spēkā un top aizvien aukstāks. Nu jau faktiski vairs neizkāpju no savām pingvīnbiksēm – ne dienu, ne nakti. Pagaidām, naktī uzvelkot gandrīz visas biezās drēbes un ielienot guļammaisā, ir silti. Redzēs, kā būs vēl pēc dažiem simtiem kilometru.
Šonakt nostiprinu telti ne tikai ar mietiņiem, bet arī ar akmeņiem, nav man vēlmes tēlot pasaku tēlu, kas pa nakti kaut kur aizlido ar visu savu māju. Mišelai ar Danielu ir lielākas rūpes, viņiem pārlūzis viens no telts mietiem un lielajā vējā telts lāga neturas kopā – viņi to pagaidām nostiprina ar mugursomām no iekšpuses. Pagājušajā naktī noskaidroju, ka mana telts tīri labi pārcieš nelielu lietu, šonakt būs pārbaudījums ar vēju. Veikalā nospēru palielu kartona gabalu, uz kā rakstīt stopēšanas mērķus, tagad esmu to aizbāzusi starp telts iekšējo un ārējo sienu, cerot, ka tā kaut nedaudz palīdzēs aizturēt spēcīgās brāzmas.
Abi ceļabiedri sagumuši stāv zem krūmājiem, domāju kā šos uzmundrināt. „Es zinu, kas jums vajadzīgs”, saku, pienesot savu plastmasas krūzi, pilnu ar vīnu. Tas vismaz liek viņiem pasmaidīt, jau top drusku gaišāk. Iekārtojuši teltis, dodamies patverties refugio iekštelpās – iemalkot vīnu un notiesāt cāli. Visu!
- februāris, 97. diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | 10 USD |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 10 USD |
| Naktsmītnes | 6 USD |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 26 USD |
| Ceļojuma bilance | – 651 USD |
