Kameņu uzbrukums un vārnas apskāviens

Stāsti

Viens no iemesliem, kāpēc esmu šoreiz izvēlējusies braukt ar autobusu, nevis stopēt, ir tas, ka autobusā var mierīgi rakstīt, bet stopējot nu nekādi – ne ķerot mašīnas, ne sēžot tajās. Tā nu esmu pieveikusi garo pārgājiena rakstu un man vel paliek pāri laiks, lai drusku pagulētu. Īsi pirms vieniem esmu Esquel pilsētā, manas naktsmājas ir nākamajā miestā, noskaidroju, ka uz to autobuss maksā mazliet vairāk par dolāru un kursē ik pēc pusstundas. Lieliski, tātad varu mazliet padirnēt vietējā kafejnīcā un izmantot internetu, mana nākamā kaučsērfinga saimniece būs mājās tikai vakarā.

Kamēr es ņemos pa datoru, saņemu ne visai iepriecinošu ziņu – man šonakt nav naktsmāju, jo saimnieci steidzamās darīšanās aizsaucis darbs. Kaučsērfingam ir arī ēnas puses, ar to jārēķinās. Nu neko. Parakstu vēl mazliet un nolemju, ka mēģināšu šodien tikt mazliet tālāk kā bija paredzēts, esmu pārāk ilgi aizsēdējusies Bariloche.

Aizbraucu ar autobusu līdz Trevelin, tad sāku soļot ceļa virzienā, kas ved uz Čīli. Pēc kilometra man izdodas noķert pirmo auto, kas aizvizina līdz krustojumam un teju uzreiz arī nākamo, kas brauc uz Futaleufu Čīlē. Sēžu piekabē un priecājos par dabas skatiem, līdz pamanu, ka man ir ceļabiedrs. Resna kamene ar putekšņiem noķepušām kājām turas pie metāla sienas tikpat stipri cik es un izskatās, ka arī grib nonākt Čīlē. Pēc brīža mums pievienojas vēl viena un noslēpjas no vēja manos šortos, kas žūst uz somas. Arī putekšņainā kamene pēc brīža ir tikusi līdz somai un ieņem vietu aizvējā. Tā mēs visas trīs priecīgi braucam kilometrus 35.

Īsi pirms robežas auto apstājas un lūdz mani izkāpt, ko arī daru kopā ar savām ceļabiedrenēm. Auto vadītājs piedāvā mani pagaidīt otrpus robežai, bet es saku, ka lai brauc vien tālāk, gan jau es kaut ko noķeršu. Izveicu fotosesiju ar kamenēm un atstāju šīs tomēr Argentīnā. Robeža patiešām ir pēc dažsimts metriem, tieku ārā no Argentīnas un iekšā Čīlē. Atceros, ka tur nedrīkst ievest augļus un, aizpildot migrācijas katri, nograužu savu pēdējo ābolu. Pēc brīža jau soļoju pa saulainu ceļu Čīlē. Garām pabrauc divi auto, bet tos es nebalsoju. Gribas pastaigāties un man ir cerība, ka iepriekšējais auto vēl ir uz robežas, esmu aizmirsusi kravas kastē savu telts kartona gabalu, kas labi noder, lai uz tā uzrakstītu stopēšanas mērķus.

Noeju pāris kilometrus, līdz manu uzmanību piesaista plakāts ceļa malā par eksperimentālo lauksaimniecību. Man izskatās, ka tur redzamas sēnes, tāpēc pieeju tuvāk, lai to apskatītu. Kamēr es pētu sēnes, no sānu ceļa griežas laukā džips. Tā nu gan ir laba iespēja – mašīna ir gandrīz apstājusies un šoferim ir vaļā logs. Apvaicājos, vai viņš brauc uz Futaleufu un, saņēmusi apstiprinošu atbildi, lūdzu atļauju pievienoties. Arī to es saņemu un iekārtojos blakus šoferim. Sergio ir no Santjago, bet netālu no šejienes būvē māju – te ir daudz mierīgāk, var atpūsties no pilsētas drūzmas. Sergio nodarbojas ar reklāmu filmēšanu, mums ir par ko parunāt. Runājot par reklāmas biznesu un dzīves jēgu, esam tikuši līdz pilsētai un Sergio, uzzinājis, ka man nav sarunāta naktsmītne, mani aizvizina līdz skaistai vietai upes malā un prasa, vai kempings būšot labs. Tam nav ne vainas, palikšana šeit maksā 8 dolārus, ir ok.

Nolieku recepcijā lielo mugursomu un mēs braucam atpakaļ uz pilsētu. Sākumā apmeklēju bankomātu un tieku pie čīliešu naudas, tad braucam vakariņās. Pēc ilgiem laikiem ieturos krogā, patīkama pārmaiņa. No alus gan pagaidām atturos, kakls uzvedas jocīgi pēc salšanas kalnos, negribu to lieki tracināt – pasūtu liepziedu tēju. Sergio rāda man pāris nākamo klipu idejas, ir riktīgi pa smuko, atkal pēc darba sailgojos. Varbūt tomēr būs jāpastrādā kādā reklāmas aģentūrā, kad atgriezīšos. Kārtīgi paēduši un izpļāpājušies, dodamies prom. Sergio, neklausīdamies manos protestos, samaksā par vakariņām ar argumentu: „tu ceļo, es nē”. Labi, paldies!

Tieku aizvesta atpakaļ uz kempingu un izpalīdzīgais šoferis man palīdz uzcelt telti. Jāatzīmē, ka viņš noteikti ir labāks reklāmas speciālists, nekā telšu speciālists, mums iet gandrīz kā Trīs vīros laivā. Bet līdz tumsai māja ir gatava un tas ir galvenais. Un tas vēl nav viss – rīt viņš dodas uz netālu miestu, no kuras mazā lidmašīnā veiks lidojumu uz Santjago pusi un sarunāju, ka rītdienas pirmo ceļa posmu varēšu mērot ar viņu.

Kamēr Sergio vēl nav aizbraucis, palūdzu viņa palīdzību šodienas uzdevuma izpildē. Tas ir brīnišķīgs – man ir pasūtījums līdz maijam katra mēneša 5-tajā un 20-tajā datumā kaut ko vai kādu samīļot. No visām bildēm taps apskāvienu glezna Vārnas 55. dzimšanas dienā! Ar Vārnu iepazinos rīkojot Lielās talkas un prātā palicis viņas spars un dullums. Vārnai ir arī vārds, bet viņa pati sevi sauc par Vārnu un visi citi ar! Man šis uzdevums šķiet dikti mīļš un šodien kā pirmo izvēlos apskaut savu jauno telti – mums priekšā daudzas naktis un ilga draudzība. Un jāteic, ka ceļojot ar telti, ir lieliska drošības sajūta, lieliski saprotu gliemežus. Tagad, sēžot tajā un mobilā telefona lukturīša gaismā rakstot šīs rindas, esmu diezgan priecīga, ka esmu izvēlējusies divvietīgu versiju – varu kārtīgi iekāroties, izžaut drēbes, īsāk sakot, justies kā mājās un nepieciešamības gadījumā dot vēl kādam pajumti.

  1. februāris, 93. diena

 

Izdevumi:

„Tālais” transports 16 USD
Pilsētas transports
Proviants 4 USD
Naktsmītnes 8 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 28 USD
Ceļojuma bilance – 643 USD

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.