Buča raķetei

Samīļojam Viku, kas dodas San Martin virzienā, un pašas ejam uz pilsētas centru, lai tur sēstos autobusā un aizvizinātos līdz Campanario – kalnam piepilsētā, no kura paveroties neticami skaisti skati. Mana šodienas sabiedrotā ir Emīlija no Jaunzēlandes, kas ir 22 gadus jauna un visnotaļ saprātīga būtne. Nonākušas pie kalna, apsveram iespēju tikt kalnā pacēlēja sēdeklī – diena ir karsta un mēs jūtamies sagurušas. Tomēr, ieraugot cenu (brauciens augšup maksā tieši 10 USD), mūsos uzreiz mostas spēka rezerves – sākam vien rāpties augšā pašu spēkiem. Nepaiet ne stunda, kad esam klāt. Vienojamies, ka pēc uzkāpšanas skati tomēr šķiet vērtīgāki, nekā braucot pacēlājā.

Kādu stundu arī dzīvojamies pa kalna kori – Rikijs nav mānījies, uz visām pusēm var skatīt ezerus, kalnus, mežus. Gana priecājušās un fotografējušas, kāpjam lejup. Sveicināmies ar pretimnācējiem, stāstu Emīlijai savas idejas un jaušību teorijas. Esmu tieši vienas vidū, kad mums pretī nāk divas meitenes. „Klau, tu taču esi no Austrālijas, vai ne?”, uzrunāju vienu no viņām. Jā, tā tas ir. Zinu, ka esmu šo meiteni kaut kur redzējusi. Viņai izrādās labāka atmiņa: „Mēs kopā Santjago piedalījāmies pilsētas ekskursijā.” Jā, tagad arī manā galvā viss saliekas „pa plauktiņiem”. Novēlam viena otrai laimīgu ceļu, un turpinām soļot katra savā virzienā.

Nokāpušas lejā, ejam uz autobusa pieturu. Buss pienāk pilns, bet pēc mūsu pieturas tālāk dodas piebāzts. Esmu nekaunīgi apsēdusies uz busa priekšējā paneļa blakus šoferim – vietas tur ir daudz, man vienīgi pieturās jāpieliecas, lai vadītājs redz spogulī aizmugurējās durvis un zina, kad tās aiztaisīt. Autobuss stājas vien tad, ja kāds vēlas izkāpt, pārējām pieturām šis vālē garām neapstājoties.

Nonākam pilsētas centrā un izkāpjam, lai apskatītu to. Šī pilsēta ir mazliet lielāka nekā San Martin, tomēr arī šeit viss ir vērsts uz tūristiem. Apciemojam baznīcu, paklausāmies mirkli kādā ielas koncertā, tad iepērkam veikalā šo to vakariņām un ejam māju virzienā.

Rikijs jau ir priekšā un arī Matiass. Abi ir draugi kopš 17 gadu vecuma – no brīža, kad pameta vecāku mājas un uzsāka patstāvīgu dzīvi. Uzzinājuši, ka Emīlija nav pamēģinājusi matē tēju, viņi uz karstām pēdām metas labot šo situāciju. Laižam trauciņu pa apli un puiši mums stāsta matē dzeršanas tradīcijas – ko drīkst darīt un ko nē. Piemēram, nedrīkst teikt paldies. Ja to pasaki, tas nozīmē, ka vairāk nevēlies tēju. Nedrīkst ar rokām aiztikt salmiņu, nav vēlams pārāk ilgi turēt dzērienu pie sevis. Īsāk sakot, matē tējas dzeršanas tradīcijas „velk” uz atsevišķu ierakstu.

Esam izsalkušas, tāpēc piedāvāju puišiem, ka mēs varētu novārīt kartupeļus un pagatavot klāt salātus. „Un kur gaļa?”, prasa Rikijs. Pēdējās divas dienas mājās saimniekoja franču veģetārietes un Rikijs ir noilgojies pēc kā sātīgāka. „Jaunzēlande, laižam uz veikalu”, viņš aicina Emīliju un šie uz moča aizbrauc iepirkties. Es tikmēr tieku galā ar kartupeļiem un salātiem, bet Matiass iekurina kamīnu, lai tajā pagatavotu assado jeb, latviski izsakoties, izceptu gaļu. Gaļu viņi cep nevis kā mēs – šķēlēs vai gabaliņos, bet gan visu kluci uzreiz. Savus, it kā gatavos gabaliņus, lūdzu pacept ilgāk, neesmu radusi pie pusjēlas gaļas.

Kamēr gaļa cepas, uzdodu Rikijam gana vienkāršu jautājumu – pastāsti ko vairāk par savu darbu. Zinu, ka viņš stādā kompānijā, kas būvē satelītus (invap.com.ar), bet neko vairāk. Tas, cik interesants vakars izvērsīsies dēļ šī jautājuma, es pat nenojaušu. „Man ir vieglāk parādīt dažus video, nekā izstāstīt”, Rikijs saka. Video pamatā grozās ap pagājušā gada nogalē kosmosā uzšauto satelītu Arsat – 1. 3000 kg smagais verķis tagad riņķo teju 36 000 km attālumā no zemes un nodrošina TV pārraides Argentīnai un pāris kaimiņvalstīm.

Ģeostacionālos satelītus kosmosā ir uzšāvušas tikai septiņas valstis un tagad Argentīna ir viena no tām. „Man tev mazliet jāpastāsta par orbītām, lai tu saprastu, kāpēc tas ir tik nozīmīgi”, Rikijs saka. „Tad, kad naktī mēs redzam zvaigznes, kas pārvietojas, tie ir satelīti, kas lido salīdzinoši tuvu zemei, aptuveni 500 km attālumā. Tie ir spējīgi uztvert dažādu informāciju no zemes, bet mēs tos redzam tikai īsu laiku. Kad skatāmies TV, signālam jābūt nodrošinātam 24 stundas diennaktī, iedomājies, kas notiktu, ja signāls pārtrūktu futbola spēles vidū. Ir tikai viena orbīta, kas to var nodrošināt – tā atrodas uz ekvatora 36 000 km attālumā no zemes. Ja satelīts atrastos tuvāk, tas zemes pievilkšanas spēka rezultātā nokristu uz zemes, ja tālāk, tas aizvirpuļotu kosmosā. Bet šajā vietā un attālumā tas atrodas pa vidu un spēj uzturēties konstantā vietā. Teorētiski katrai valstij ir vieta šajā orbītā, Argentīnai dēļ teritorijas ir divas vietas. Bet, tikai septiņām valstīm ir zināšanas un iespējas uz turieni nosūtīt satelītus, bet pārējās pērk no tām satelītu pakalpojumus. Ja valsts neizmanto savu vietu, tā tiek atdota citai valstij. Un tur grozās milzīga nauda.” Šis aparāts riņķos pa savu orbītu vismaz 15 gadus, bet brīdī, kad tam beigsies degviela, miljonus vērtais satelīts pārvērtīsies kosmiskajā atkritumā.

Arsat-1 tapa uzbūvēts šeit, Bariloche, bet tad milzu lidmašīnā aiztransportēts uz Franču Gijānu (kas atrodas tuvu ekvatoram), no kurienes uzšauts gaisā. Rikijs, kopā ar vairākiem citiem kolēģiem, devās satelītam pa pēdām (ne gluži kosmosā, bet līdz Franču Gijānai), lai rūpīgi pārbaudītu, vai transportēšana nav smalkajam rīkam ko nodarījusi.

Argentīnas satelīts uz raķetes tapa uztupināts kopā ar kādu amerikāņu biedru. Pirms raķetes pacelšanās gaisā, komandai, kas pie satelīta būves strādājusi septiņus gadus, ir iespēja apciemot raķeti un katrs, kurš vēlas, var atstāt savu autogrāfu un vēlējumu uz raķetes uzlīmes ar savas firmas logo. Argentīniešu brigādē to vēlas visi – viņu uzlīme ir aprakstīta no vienas vietas. Tur ir gan mīlestības vēlējumi, gan pateicības – privātas un oficiālas. Amerikāņu uzlīmei nav aprakstīta pat puse no laukuma, argentīnieši šo lietu uztver daudz emocionālāk. Franču speciālisti izbrīnīti skatās, kā viņi divas stundas raksta, raud, bučo raķeti un fotografējas.

Tad ir klāt svarīgākais brīdis. Komandtelpā pie sienas skaitītājs rāda, cik minūtes un sekundes atlikušas līdz raķetes pacelšanās brīdim. Rikijs vienlaikus kontrolē darbības piecos datora monitoros, arī citi kolēģi veras datoros vai nervozi staigā riņķī, spriedze redzama pat bez skaņas. Netālu atrodas daudzas Dienvidamerikas TV zvaigznes, viņi it kā vada šo palaišanas procesu ārpasaulei redzamā veidā, bet reālā dzīve notiek šeit, klusajā komandtelpā. 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1…. No raķetes ķermeņa nokrīt lielas balsta rokas, no apakšas atdalās kabeļu kaudzes un sekundes simtdaļā tos nomaina uguns šaltis. Baltais stāvs sāk celties augšup un kilometriem tālu džungļi izgaismojas kā dienā. Visi metas ārā no komandtelpas, lai savā acīm vērotu vēsturisko brīdi. Rikijs, vēl pēdējo reizi uzmetis acis datora ekrāniem, izskrien pēdējais. Visi stāv sastinguši un skatās kā debesīs pazūd viņu septiņi dzīves gadi. „Nu ko, mazulīte ir prom”, kāds saka un cilvēki beidzot sāk kustēties. Tad sākas emocijas – visi apskaujas, apsveic viens otru. „Šī daļa man ne visai patīk”, saka Rikijs, „es šeit ļoti raudu”.

Mums ar Emīliju acis ir gandrīz slapjas no video noskatīšanās, nevaru pat iedomāties kā cilvēki tur jutās uz vietas. „Mēs īstenībā tik maz zinām par kosmosu, kas tik tur nenotiek”, saka Rikijs. „Un mēs esam tādi idioti. Mēs nesaprotam, ka zeme ir mūsu kosmosa kuģis un turpinām to lauzt un čakarēt, tā vietā, lai uzturētu labā tehniskā kārtībā. Noskaties šo video, man tas šķiet ļoti vērtīgs.”

Rikijs mums vēl ilgi stāsta par kosmosu, klausāmies platām acīm. „Rikij, es gribu uzrakstīt par to, ko tu pastāstji, vai drīkstu? Es tev pārtulkošu katru vārdu, ko uzrakstīšu un tu pateiksi, vai drīkstu to stāstīt”, es saku. „Jā, jā, labi”, viņš smejas. „Ja gribi, varu arī noorganizēt tev vizīti savā darbā”, viņš piedāvā. Vai es gribu? Vai es gribu? Kas par jautājumu, protams! Tai naktī sapņoju par kosmosu ar vaļā acīm un arī iemiegot ap mani izplestiem spārniem riņķo satelīti.

28. janvāris, 85. diena

Izdevumi: