Kas vulkānam vēderā?

Stāsti

Šis blogs ir mana ārēji pieredzētā un iekšēji izjustā spogulis, tāpēc pāris dienas neesmu neko rakstījusi – protams, pingvīni man likuši pavadīt lielāko daļu dienas pie datora un nav devuši miera arī naktī. Tieši tāpēc nolēmu, lai arī tas nebija manos plānos, atpūtināt galvu un izvingrināt ķermeni – uzkāpt Villarrica vulkānā, kura sniegotā cepure ir šejienes paradīzes skaistākā rota. Bet, par pingvīniem mēs vēl drīzumā parunāsim.

„Jā, mēs nodrošinām jūs ar visu kāpšanai nepieciešamo inventāru”, apsola darbinieks vienā no daudzajām šejienes tūrisma aģentūrām. Kāpienam ir jāpiesakās, to drīkst veikt tikai gida uzraudzībā. „Pretvēja jaka, garās bikses, zābaki, mugursoma, cimdi, ķivere, dzelkšņi, ledus cirtnis – viss būs”, puisis uzskaita. Mani biedē doma par dzelkšņiem un ledus cirtni – tas izklausās pēc nopietna kāpiena. Esmu pastaigājusies pa sniegu un slēpojusi, bet nekad neesmu kāpusi augšup par sniega klātu virsmu. Drošības pēc pārjautāju, vai šos kāpienus veic arī opji un omītes. „Jā, visi var uzkāpt, esiet bez bažām”, darbinieks mani iedrošina.

Labi, pierakstāmies piedzīvojumam un nākamajā dienā 6:30 esam pie aģentūras durvīm. Mūsu grupā ir vēl seši cilvēki – divas meitenes no Jaunzēlandes, ģimene no Urugvajas un Bruno – mūsu mājas īpašnieka pusaugu dēls. Tā ir relatīvi maza grupa, daudzas citas veido 15 un 20 cilvēki. Neraugoties uz to, mums ir veseli trīs gidi, kas mūs uzpasēs. Tas labi.

Busiņš mūs izlaiž vulkāna pakājē, uzliekam ķiveres, liekam plecos mugursomas un dodamies… uz pacēlāju. Pirmo posmu iespējams veikt slēpošanas kalna pacēlājā, tādējādi ietaupot aptuveni stundas kāpienu. Es no paša sākuma zināju, ka nekādu varoni netēlošu un izmantošu pacēlāju, bet tāpat rīkojas visa mūsu grupa un arī lielākā daļa kāpēju. Pacēlājam nav nekādas drošības barjeras, sēžam savā soliņā, apķērušas mugursomu un iekrampējušās sānu rokturos. Ir drusku bailīgi, īpaši vietās, kur pacēlājs slīd augstu virs bluķu šķautnēm. Bet galā nonākam sveikas un veselas, divi čīliešu vīri mūs burtiski izrauj aiz rokas no pacēlāja soliņa. Par Bruno varam neuztraukties, viņš atradis kopīgu valodu ar urugvajiešu puisi, kas ir līdzīgā vecumā, un viņiem ir „sava kompānija”.

Vietā, kur mūs izlaiž no pacēlāja, jau sākas iešana pa sniegu, tāpēc, pirms speram kāju uz baltās masas, gids veic drošības instruktāžu, parāda, kā lietojams ledus cirtnis, izstāsta, ko darīt un ko nedarīt. „Galvenais, nelietojiet ledus cirtni kā filmās rāda – ar vienu roku. Tas jātur ar abām un, kolīdz asais gals iecirsts ledū vai sniegā, jums ar visu ķermeni jāuzguļas cirtnim, tikai tā varēsiet noturēties. Ja lietosiet vienu roku, cirtnis izslīdēs no jūsu tvēriena, bet jūs paši aizriposiet lejā uz Pukonu”, gids brīdina.

Labi, sākam kāpt, nav tik traki. Jāuzmanās ir, bet nav tik sarežģīti, kā man šķita. Galvenais atcerēties turēt cirtni rokā, kas atrodas tuvāk virsotnei, tas ik pa laikam aizmirstas. Kāpēju šodien ir ļoti daudz, ir aktīvākā sezona. Tas nozīmē, ka vietām pat mazliet jāpagaida, kas man ir kā medus maize, varu atvilkt elpu. Līdz pirmajai atpūtas pauzei man nav nekādu grūtību turēt līdzi pārējiem. Pēc tās kalns kļūst plašāks un kāpēju grupas izretojas. Tad, protams, sāku atpalikt. Pārējie mani gaida, piesēduši sniegā uz somām un gremojot sviestmaizes. Saku, ka man nav nepieciešama atpūtas pauze, vienkārši lēnāks ritms un lūdzu atļauju gidiem sākt nākamo posmu uzreiz. Viņi piekrīt un es lēnām rāpjos tālāk. Pēc brīža viens no gidiem mani panāk un saka, ka mums tomēr jāiet visiem kopā kā grupai. Labi, saprotu, gidiem nav atļauts atstāt savus upurus bez uzraudzības. Gidi sadala grupu divās daļās – gudrajos un smukajos. Nevaru saprast, kā sadalīties. Labi, protams, ātrajos un lēnajos. Es ar Bruno un urugvajiešu vecākiem esmu lēnajā grupā, Mišela ar pārējiem – ātrajā. Arī lēnās grupas ritms man ir mazliet par ātru un šie ik pa laikam mani pagaida, bet uz priekšu tiekam.

Jo augstāk kāpjam, jo grūtāk kļūst. Vietām sniegs pāriet ledū un tad patiešām jāuzmanās, lai kāja nepaslīdētu un ķermenis līdzi tai. Es paslīdu divas reizes. Bet tikai mazliet un tieku galā pat bez mešanās uz cirtņa. Sniegs, kas no augšas izskatās maigs un pūkains, tāds ne pavisam neizrādās, kad krītot pieduros tam ar roku – sniegotā virsma sastāv no maziem un asiem ledus kristāliņiem, ar kuriem tik viegli savainoties.

Veros uz leju – balts sniega lauks, veros uz augšu – tieši tas pats. „Un tu, tam visam pa vidu, tu”. Jūtu, ka spēki pamazām izsīkt un katrs nākamais solis prasa arvien lielāku saņemšanos. Bet ķermenis un prāts ir divas dažādas lietas, to zinu jau sen. Ko prāts saka, ka nevar, ķermenis izdara. Nolemju koncentrēties tikai uz vienu nākamo soli un neko vairāk. Ne uz to, cik jau noiets, ne uz to, cik vēl priekšā. Solis, solis, solis, solis, soli, pagrieziens, cirtis otrā rokā, solis, solis, solis, solis, solis, fū, mazliet pauze, solis, solis, solis, solis, pagrieziens, cirtnis otrā rokā. Vienā brīdī saprotu, ka kaut kur starp šiem soļiem esmu pazaudējusi laiku. Man nav ne jausmas, vai esam kāpuši vienu vai četras stundas.

„Tā, malači, līdz virsotnei atlikušas 15 čīliešu minūtes”, gids mūs uzmundrina pirms finiša spurta. Nekāds spurts gan tas nav, tās ir vienas no garākajām 15 minūtēm, kuras esmu piedzīvojusi. Protams, virsotnes tuvums morāli uzmundrina, tomēr soļoju tik lēni, ka jebkurš gliemezis būtu man cienīgs konkurents.

Jā, un tad es esmu TUR. Skatienam paveras vulkāna krāteris. Tiesa gan mana naivā doma, ka varēšu tajā ieskatīties un redzēt kā burbuļo lavas vai cita vulkāniska zupa, īsti nepiepildās. Tomēr vulkāns izskatās pēc zupas katla – tāda, kuram tikko nocelts vāks un garaiņi mūk uz visām pusēm. Ja vējš iepūš tos sejā, aši jāslēpjas – kodīgā sēra smaka lien acīs un degunā.

Mana grupa jau stumj aiz vaiga nez kuro siermaizi, kad arī es nometu mugursomu līdzās citiem. Divi gidi pienāk man paspiest roku un uzsist uz pleca. Lai arī netiku viņiem neko stāstījusi par savām elpošanas problēmām, viņi redzēja, kādu cīņu es izcīnīju ar sevi. Bet, protams, tā bija katra noietā soļa vērta. To zina visi, kas ir stāvējuši kalnu galotnēs. Apkārt redzamie skati un iekšējā sevis pievarēšanas sajūta – tā ir ļoti īpaša balva.

Atpūšamies, fotografējam, sarunājamies. Pēkšņi izdzirdam citu cilvēku sajūsmas saucienus. Ir atlidojuši kondori. Paceļam acis debesīs un vērojam majestātiskos putnus planējam virs krātera un apkārtnes klajumiem. Es cenšos viņus iemūžināt, bet man nav liels „zūms” un arī nepieciešamās prasmes, lai to izdarītu gana kvalitatīvi. Pēc brīža esmu atkal iegrimusi sarunā ar Mišelu, bet vienā brīdī mēs apklustam, jo paliekam bez valodas. Viens no kondoriem pēkšņi iznirst no ielejas tieši pie ārējās vulkāna malas un noplanē kādu desmit metru attālumā no mums. Mēs redzam ne tikai milzīgo ķermeni, bet acis, aso knābi, raibās spalvas – visu putna majestātiskumu tuvplānā. Es nospiežu fotoaparāta slēdzi un nofiksēju milzīgos, izplestos spārnus uz tālumā redzamo sniegoto vulkānu fona. Savā galvā. Mišela redz manu skatienu, kas žēli aizslīd līdz blakus stāvošajam fotoaparātam. „Zini, daži brīži ir domāti tikai mūsu atmiņām”, Mišela pasmaida.

„Tā, uzvelciet biezās bikses un uzlieciet dibena aizsargus”, gids mūs nokomandē. Tagad sāksies jautrākā un, Mišelasprāt, arī bailīgākā daļa – tikšana lejā no kalna. Šeit, aptuveni pirms gada, ļaudis izdomāja, ka ātrāk un jestrāk ir visus kāpējus no kalna nošļūcināt. Tu sēdi uz dibena aizsarga vai plastmasas paliktņa un pa iebrauktu reni šļūc lejā. „Vai ledus cirtnis mums būs vēl nepieciešams?”, vaicāju vienam no gidiem, kravājot somu. „Ledus cirtnis būs pats svarīgākais”, viņš atbild, „tās ir bremzes.”

Pirmais kalns ir visstāvākais un mēs – šļūkšanas iemaņās visnepieredzējušākie. Bail, bet lejā jātiek ir. Pirmās aizbrauc jaunzēlandiešu meitenes, tad Mišela, tad es. Jūtos, kā šļūcot bez kamanām pa bobsleja trasi. Ķermenis tiek mētāts no viena pagrieziena uz nākamo. Mēs cenšamies bremzēt ar cirtni cik spēka, rokas muskuļi jau sāp no saspringuma, bet mūsu ātrums tikai pieaug. Tā kā inerces spēks uz mani iedarbojas spēcīgāk kā uz Mišelu, jūtu, ka drīz ietriekšos viņai mugurā. Laimīgā kārtā mūsu šļūkšana ir radījusi tādu kā smalkā ledus putru, kura mīkstina sadursmes. Kad esmu jau pavisam tuvu Mišelai, saprotu, ka starp mums ir krietna ledus kaudze. Viens no instruktoriem, braucot mums garām uz slēpēm, kliedz: „Beidziet bremzēt, beidziet bremzēt!”. Neizklausās pēc gudra padoma, bet mēs paklausām un palaižam vaļā cirtņus. Smalkais ledus mūs apņem no visām pusēm un mēs pēkšņi atrodamies milzīgā ledus upē, kas nes mūs lejup. Atslābstam tajā kā spilvenos un izbaudām braucienu, pēc mirkļa saprotam, ka ir fantastiski.

Nākamā nogāze vairs nav tik stāva. Esmu iecerējusi braukt ar ieslēgtu kameru, kas pakārta kaklā. Nezinu, kas no tā video sanāks, jo abas rokas aizņemtas, turot ledus cirtni. Safety first. Kamēr knibinu nost slapjos cimdus, lai ieslēgtu fotoaparātu, mana grupa jau ir aizbraukusi gabalā. Tas labi – jo tagad man priekšā nav neviena un varu braukt, neraizējoties, ka ietriekšos kādam mugurā. Un es arī braucu. Cenšos nebremzēt, bet gan attīstīt lielāku ātrumu. Stāstu sev, ka latviešiem kamaniņu braukšana un bobslejs padodas īpaši labi, man taču arī vajadzētu būt kaut kripatiņai talanta. Nezinu, kā ar to talantu, bet prieka gan netrūkst. Traucos lejā, gandrīz nonesu dažus ļaudis pa ceļam. Tad esmu spiesta samazināt ātrumu, jo esmu panākusi priekšā braucošo puisi, kas tā arī nav atlaidis cirtni. Video, līdzīgi kā taureņu lidojums Ekvadorā, ir pilnībā briesmīgs, bet atkal jau – sajūtu un noskaņas vārdā ielieku to šeit.

Kad esam tikuši līdz vietai, kur beidzas sniegs, atzīstam, ka šī viennozīmīgi bija jautrākā piedzīvojuma sadaļa, gandrīz vai esam gatavi vēlreiz rāpties augšā. No sniega prieka pat jau aizmirsušās visas turpceļa ciešanas. Pēdējais posms jāveic pa akmeņainu ceļu, kura galvenā nelaime ir putēšana. Arī jāuzmanās joprojām – mazie akmentiņi ir teju tikpat slideni kā sniegs.

Atpakaļceļā puse busiņa klanās – nogurums ir miega labākais draugs. Nonākam galā, pateicamies gidiem un ceļabiedriem par lielisko piedzīvojumu, atdodam slapjās mantas un pārģērbjamies apģērbā, kas piedien karstam laikam – pilsētā ir +36. Nogādājam mājās Bruno un tad sēžamies autobusā, kas līkumu līkumiem aizved mūs līdz pat māju ceļam, no kurienes jāiet vien nepilns kilometrs. Es būtu gatava soļot vēl – manas kājas jūtas ideāli, bet Mišelas, no iepriekšējā trīs dienu pārgājiena, ir vienās tulznās.

Ieejot pagalmā, sākumā tiekam pie Linuxa bučām, pēc tam pie Džouvī apskāvieniem. „Malači, meitenes”, Džouvī ir priecīgs, ka mums izdevies tikt līdz augšai. Viņš pats kāpa pagājušajā gadā, bet netālu no virsotnes Laika vecis sadumpojās un gids drošības apsvērumu dēļ nolēma vest grupu atpakaļ. Arī šļūkšana vēl toreiz neesot bijusi izdomāta. „Tā, tagad ātri dušā un tad ēst”, Džouvī nokomandē. Uz plīts jau kūp īpašie Džouvī stilā pagatavotie makaroni un kartupeļu salāti. Tīras un spožas, metamies tiem virsū un pilnam mutēm slavējam Džouvī, šo vietu un Kosmosu.

18., 19., 20. janvāris, 75., 76., 77. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 2 USD
Proviants 11 USD
Naktsmītnes
Izklaide 88 USD
Citi 13 USD
Dienas bilance 37 USD
Ceļojuma bilance – 497 USD

5 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.