3 ūdenskritumi un 5 automašīnas

No rīta Džouvī mūs lutina ar no pilngraudu miltiem ceptām pankūkām un labu kafiju. Es izmēģinu pankūkas ēst atbilstoši Mišelas gaumei – ar pūdercukuru un citronu sulu, bet Mišela manējai – ar krējumu un ievārījumu. Pēc tam atgriežamies katra pie savas metodes.

Tad Džouvī mani dalēļi pa ceļam aizved līdz Kaburgai, vēl vienai tūristu pilsētiņai, kas atrodas viena no šejienes daudzo ezeru krastā. Tieku izlaista pie Playa Blanca, baltās pludmales. Džouvī aizbrauc atpakaļ, bet es, pieklājības pēc pavadījusi pludmalē minūtes piecas, sekoju viņa piemēram. Aizstaigāju arī līdz otrai šejienes peldvietai Playa Negra jeb melnā pludmale, bet arī tur esošais cilvēku daudzums mani vedina pēc iespējas ātrāk mainīt dislokāciju.

Netālu atrodas viens slēpnis un teju kilometru kāpju augšup, lai attaptos pie aiztaisītiem vārtiem un sētas. Sētā gan ir caurums, pa kuru var izlīst bez problēmām, bet man kaut kā nepatīk slēpņi, kuru meklējumos jābaidās dabūt sāli pakaļā vai vismaz kādu urdošu jautājumu, tāpēc griežos riņķī.

Aizeju atpakaļ līdz lielajam ceļam un cenšos nostopēt kādu auto, lai tiktu līdz pagriezienam. Mašīnas ir daudz, bet šoreiz neviena netur. Labi, šis posms ir vien pāris kilometru garš, aizsoļošu kājām. Kolīdz esmu tikusi līdz pagriezienam un speru kāju uz baltā ceļa, apstājas pirmā mašīna, kuru balsoju. Laipns pāris labākajos gados aizved mani kilometrus piecus „iekšzemē” un izlaiž ceļa vidū, paši nogriezdamies uz kādu kempingu. Pāris, protams, vaicā, uz kurieni es dodos. Arī šoreiz, līdzīgi kā citās šādās situācijās, nomurminu uz ceļazīmes izlasītu vai kartē atrastu tuvējā miesta nosaukumu. Man šķiet, ka sakot patiesību – „man pilnīgi vienalga uz kurieni”, es varētu neviest šoferiem uzticību.

Turpinu soļot pa balto ceļu un atkal jūtos kā vasaras un Latvijas vidū. Pat ceļa putekļi mazliet garšo pēc mājām. Pēc dažiem kilometriem esmu nonākusi krustojumā un tajā, kā jau tas krustojumos mēdz būt, ir veikals. Nopērku trīs banānus un saldējumu, tomēr nepaspēju to pat attaisīt – nāk nākamā mašīna un ir ar mieru mani pavizināt. Šoreiz esmu nostopējusi „paramedicos”, kas dodas mājas vizītēs, tāpēc pa ceļam iegriežamies kādā mājā un atdodam viņiem nepieciešamos medikamentus. Mediķi mani izlaiž pie norādes „3 saltos” un, tā kā uz šo vietu ir norāde un tur novietots slēpnis, tur jānonāk arī man.

Pie ieejas prasa nelielu ieejas maksu, bet tikusi līdz objektam, saprotu arī kāpēc – trešā ūdenskrituma baseinā iekārtota peldvieta. Es gan sāku ar uzrāpšanos kalnā un pārējo ūdenskritumu apskati. Slēpnis gan atkal no manis izvairās, bet savu lomu tas ir izpildījis – atvedis mani līdz šai smukajai vietai. Aizbaidu govi ar diviem teļiem no koka ēnas un iekārtojos uz brīdi viņu vietā, lai papriecātos par skatu, kas paveras uz apkārtni – Villarrica vulkāns ir pakāpies tikai mazliet tālāk, tā sniegoto cepuri var redzēt teju no jebkuras vietas šajā apvidū.

Norāpusies lejā, nolemju pārbaudīt ūdens temperatūru. Brr, ledus ne ūdens. Bet esmu jau uzvilkusi peldkostīmu un, lai šīs pūles nebūtu veltas, metos vien iekšā. Šoreiz ilgi gan neizturu, appeldu nelielu lociņu un lienu ārā. Viss ķermenis kā sīkām adatām noklāts.

Ir jau pieci pēcpusdienā, tāpēc sāku lēnām lūkoties māju virzienā. Vietējais vīrs ar mazu knīpu priekšējā sēdeklī mani paķer līdz lielajam ceļam, tur drīz vien tieku pie jauniešu pāra, kas nogādā mani līdz vietai šosejas malā, no kuras tālāk sākas māju ceļš. Pa to jāiet kilometri pieci, bet kādā otrajā kilometrā man izdodas noķert mašīnu un tikt uz priekšu ātrāk. Pēdējais kilometrs gan jāiet pa pilnīgiem neceļiem, tur brauc labi ja pāris mašīnas dienā. Bet nav slikti – šodien esmu vizinājusies piecās mašīnās, cilvēki šeit ir atsaucīgi. Un arī stopēšana šeit ir gana ierasta prakse, īpaši uz baltajiem ceļiem, tāpēc ļaudis pārāk nebrīnās par stopētājiem.

Nonākusi mājās un mazliet atpūtusies, metos virsū dārzeņiem – šovakar ir mana kārta gatavot vakariņas. Uzsintezēju salātus un dārzeņu zupu, kurai pieleju nepiedienīgu daudzumu saldā krējuma, toties visiem uzreiz dikti garšo. Mišela ar Džouvī malko klāt vīnu, es atturos, mans kakls joprojām nemāk uzvesties. Hmm, varbūt pisco varētu nogalināt kādu bacili?

15. janvāris, 72. diena

Izdevumi: