Šodien Mario ierodas četros pēcpusdienā. Visu dienu mēs faktiski slaistāmies – es dzīvojos pa kompi, Boramī ir ieracies grāmatā, vienīgi Elīza ar Edvīnu mēģina darīt kaut ko „sabiedrībai noderīgu”. Viņi strādā pie takas izveides, lai varētu nokļūt lejā pie upes. Vienā brīdī biju aizgājusi līdz šiem un gribēju palīdzēt, bet, subjektīvi izvērtējusi savu iespējamo devumu, atgriezos datorā. Lai uzbūvētu taku teju vertikālā sienā, manā skatījumā vajadzīga cita pieeja un prasmes, kas man nepiemīt.
Kopumā jūtamies mazliet neērti – ir sajūta, ka mēs vairāk ēdam, nekā strādājam, un Mario liela jēga no mums nav. Bet esam arī vienisprātis – Mario pats pie tā ir vainīgs, jo neprot deleģēt darbus. Mēs esam apzinīgi un strādāt griboši, bet šajā vietā pašam grūti atrast darāmo.
Vakara pusē tomēr tiekam pie uzdevuma – vilkt nocirsto ciedru zarus uz kraujas malu, tie tiks izmantoti takas veidošanā. Atpūtas brīžos ēdu čiekuru sēkliņas – melnas un nobriedušas tās planē no milzīgajiem čiekuriem uz visām pusēm. Boramī skatās uz mani iešķībi ar savām aziāta acīm, bet beigās tomēr vienu pagaršo. Neviebjas, bet vairāk arī neprasa. Kādu brīdi bakstāmies ap zariem visi, tad Boramī, neredzēdams darāmā jēgu, atgriežas pie grāmatas, Elīza dodas atpūsties, bet Mario ar Ervīnu izpētes gājienā. Es varu mierīgi izvērsties un to arī daru – šis darbs, lai arī, iespējams, bezjēdzīgs, man patīk pēc būtības, savelku milzīgu zaru kalnu kā čakla pele miegu. Pārējie tā arī neparādās, bet es beidzu rosīties vien tad, kad no mājas atskan saucieni vakariņās. Visas rokas sveķiem nolipušies – izskatās briesmīgi, smaržo lieliski.
Blanka atkal pagatavojusi jūras velšu zupu, šoreiz gan tajā piedalās arī desa un gaļa – skan jocīgi, bet garšo ideāli. Pēc vakariņām Mario dod mums nogaršot dažādus uzlējumus – aveņu, dīvainu čiekuru un vēl kādu. Man joprojām sāp kakls un Mario joko, ka pēc dzērieniem: „Visi vīrusi nomirs. Vispirms. Pēc tam tu.” Šovakar pie galda daudz runājam, Mario ir viens no retajiem čīliešiem, kuru spāņu valodu var saprast. Kad Lalo ver vaļā muti, nevar saprast gandrīz neko. Mario smejas, ka, ja spāņu valodas apguvē augstākais līmenis būtu piektais, tad par Lalo saprašanu vajadzētu piešķirt sesto līmeni.
Pēc vakara sarunām ejam uz savu būceni gulēt – mēs nakšņojam kopā ar naglām, urbjiem un krāsu bundžām. Francūži nelielajā darbnīcā uzcēluši teltis un guļ tajās. Man šeit piešķirts biezs un ērts matracis – iekārtojos uz tā, ielienu guļammaisā un dodos pie sapņiem, kas šajā vietā rādās īpaši spilgti.
12. janvāris, 69. diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | – |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | – |
| Ceļojuma bilance | – 500 USD |
