Atrast Mario un pelašķus

Stāsti

Ap astoņiem rītā ieripojam Pukonas pilsētā. Noskaidroju, no kurienes attiet mans nākamais autobuss (protams, no citas autobusu stacijas) un eju uz turieni. Tur man pastāsta, ka mani interesējošais autobuss būšot desmitos. Lieliski – tieši stunda kafijai un internetam. Kad desmitos mans autobuss neatbrauc, sāku interesēties par tā atiešanas laiku atkārtoti, izrādās šeit pat ir autobusu saraksts, kurā teikts, ka buss būšot 10:30. Labi, ka darbinieks kļūdījās pusstundu uz agrāko pusi, jo dienā uz attālo miestu kursē vien trīs autobusi.

Gluži 10:30 autobuss neatbrauc, bet vēl pēc minūtēm 10 gan. Kopā ar kaudzi vietējiem ierāpjos viegli sagrabējušā kastē, parādu šoferim, kā sauc manu pieturu, un baudu ceļu. Man viss šeit patīk. Pukonas apkaime ir pirmā vieta Dienvidamerikā, kas man atgādina Latviju – šeit ir ļoti zaļš, aug egles, priedes, bērzi. Labi, arī eikalipti, bet tos, tāpat kā kalnus fonā, var iztēlē „aizfotošopēt”.

Pēc pusotras stundas brauciena, no kuriem pēdējā ved pa balto ceļu, šoferis apstājas kādā līkumā un paziņo, ka te esot mana pietura. Apskatos apkārt, te nav pilnīgi nekā. Prasu, vai viņš gadījumā nezin, kur dzīvo Mario un kur te ir kāda ferma? Nē, šoferis nogroza galvu. Es arī nogrozu galvu, bet kāpju vien ārā. Ar mani kopā izkāpj vēl viena ģimenīte un uzdodu viņiem šo pašu jautājumu. Arī viņi neko nav dzirdējuši ne par Mario, ne par fermu. Labi, mēģināšu zvanīt Mario, tad iedošu klausuli vīrietim, lai šis iedod kādas norādes. „Din-din-din-din-din-din-din”, telefons ir ārpus zonas. Pareizi, arī iepriekš man neizdevās sazvanīt Mario un pēdējā ziņā viņš atvainojās, ka te neesot tīkls. Es biju domājusi, ka te nav internets, bet, izrādās, ka ar „nav tīkls”, viņš bija domājis telefona zonu. Ģimenīte man norāda uz nelielu ceļu un saka, ka tālāk dzīvojot cilvēks, kas ar tūrismu nodarbojas, varbūt būšot īstais.

Labi, eju pa norādīto ceļu, bet neko tūristiem domātu nemanu. Kādā pagalmā ieraugu cilvēkus un, riskējot dabūt suņus ciskās, attaisu vārtus un eju iekšā. Divi sirmi vīri, kā no Brīvdabas muzeja izkāpuši, skatās manī izbrīnītiem skatieniem. Nu jau vairs neminu vārdu ferma, bet tikai Mario? Vīri izsaka aizdomas, ka kalnam pretējā pusē būšot man vajadzīgā vieta. Kaimiņš gan nesen te esot ievācies un šie nezinot, kā viņu sauc, bet varbūt būšot Mario. Labi, kas neriskē, neatrod Mario.

Lēnā garā, priecādamās par dienvidu sauli, soļoju kalnā. Gan jau apstaigāšu visu apkaimi un kādu Mario atradīšu. Ļaunākajā gadījumā braukšu atpakaļ uz Pukonu, cik tur tā darba. Uzkāpusi kalnā, ieraugu sētu ar vārtiem vaļā un pagalmā trīs vīrus stiepjam kādu agregātu.
– „Atvainojiet, vai jūs nepateiktu, kur dzīvo Mario?” – vaicāju viņiem.
Viens no vīriem noņem cepuri un paklanās: „Yo soy Mario. Es esmu Mario.”.

O, ar otro šāvienu esmu atradusi Mario. Tas, ka tas ir īstais Mario, top skaidrs ātri – pagalmā jau šiverē trīs brīvprātīgie draugi no Francijas – Elīza, Edvīns un Boramī. Pagalmā ir divas nelielas mājas un vienīgais, kas kaut nedaudz atgādina fermu, ir gailis un pāris vistas. Nolieku somu un aprunājos ar brīvprātīgajiem. Arī viņi bija braukuši uz fermu, bet tas, kas te notiek, ir esošās teritorijas labiekārtošana un vienas mājas celtniecības darbi. Sākumā šie bijuši vīlušies, bet kopumā te neesot tik slikti.

Kā ir tā, tā ir. Līdz pusdienām nedaru neko, īsti nesaprotu, ko līdzēt celtniecības darbos un Mario arī neko nesaka. Pēc pusdienām – gardas jūras velšu zupas ar pašu brūvētu ābolu vīnu, saku Mario, lai dod kādu darbu. „Tev patīk krāsot?”, Mario prasa. Kāpēc lai nepatiktu. Viņš man izsniedz spilgti dzeltenu krāsas bundžu un vēl nokrāsot vienu mājas sienu. Darbs, kas iesākumā likās „spička”, tāds nemaz nav – siena sastāv no tādiem kā koka dakstiņiem un es, savā latvieša perfekcionismā, ar mazu pindzelīti krāsoju ne tikai pašu dakstiņu virsmu, bet arī maliņas un visas šķirbas. Saule spiež tā, ka gandrīz no kājām jākrīt. Viens no franču puišiem man palīdz, bet ar visu to līdz pievakarei esam pieveikuši vien divas trešdaļas. Bet, ir sajūta, ka šodienai gana.

Tad visi šejienieši – strādnieki, brīvprātīgie, Mario un viņa mamma (kas mums gatavo ēst) – tiek sabāzti džipā un mēs braucam peldēties. Upe ir diezgan rāma un vēsa. Esmu tā pārkarsusi, ka ne mirkli nedomājot metos ūdenī. Sākumā tas šķiet ledains, bet lēnām ķermenis aprod un sāk priecāties par sniegto veldzi. Vēl gan peldas tikai Mario un viens francūzis, pārējiem ūdens šķiet par aukstu. Vīri ūdenī ir tikai uz īsu brīdi, bet es gan peldos kā bērns – nemaz negribu kāpt laukā.

Beidzot izkāpju, apsienu ap vidu lakatu un paziņoju pārējiem, ka atpakaļ iešu kājām. Tikai brīdi pēc peldēšanās atceros, ka pēdējās dienas biju viegli slima. Ai, štrunts, būs vai nu labāk, vai sliktāk.

Lauku – meža ceļš ir pasakains. Acis priecē margrietiņu pilnas pļavas, gar ceļmalu sazēlušas asinszāles, dedestiņas, zilgalvītes, pelašķi, abi āboliņi un pat Digitālais Purpurālis. Vakara saule padara egļu skujas zaļākas, ietin zirgus un govis zeltainā mirdzumā. Zemākās, ūdenim tuvākās vietās uzvēdī vēsums. Eju un jūtos kā pasakā, kā Latvijā pirmsjāņu laikā. Tā, kaut kur ap Taureni vai Vecpiebalgu.

Vakar man vācietis Mikaēls uzdeva jautājumu, kuru šeit bieži prasa – kurā no vietām, kur esi bijusi, tev ir paticis vislabāk un vai tu gribētu tur palikt. Un es viņam (kā parasti) atbildēju – visur ir smuki, bet Latvijā tomēr ir vislabāk, un ne reizi neesmu apsvērusi domu dzīvot kur citur. Un tad viņš, saulē piemiedzis acis, it kā zinādams ko vairāk nekā es, man atbildēja: „Pagaidām nesaki neko”. Un šovakar, ejot pa šejienes mežu, es pirmo reizi mūžā nodomāju, ļoti vāju un knapi dvašojušu „varbūt”.

Galā nonāku ar krietnu pušķi zāļu tēju, jācer, ka pazīstamie augi, augdami šajos platuma grādos, nebūs radikāli mainījuši savu misiju. Pārējie tikmēr ir sacerējuši vakariņas un apetīte mums ir labu labā – nokopjam visus traukus pa tīro. Tad strādnieki aiziet mājās, saimnieki aizbrauc nakšņot uz netālu pilsētiņu, atstādami āžus par dārzniekiem. Saimnieks novietojis šļūteni pagalma vidū, lai pa dienu izkaltusī zāle kaut mazliet tiek pie veldzes. Es pa kluso aplaistu mazdārziņu, man šķiet, ka arī kuslās salātlapas un tikko sadīgušie kāposti ilgojas pēc ūdens.

9. janvāris, 66. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 2 USD
Proviants 3 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 5 USD
Ceļojuma bilance – 552 USD

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.