Lai dzīvo spalvainas sievietes!

Paēdusi brokastis un izrakstījusies no viesnīcas skrienu uz Valparaiso centru – gribu paspēt uz „free walking tour”, kas sākas pusvienpadsmitos. Šajā laikā gan tikai izeju no viesnīcas, bet paredzu, ka šīs, tāpat kā pārējo pastaigu sākums, krietni kavēsies. Tā arī ir – skvērā mīņājas neliels ļaužu pulciņš un, apvaicājusies, vai esmu nonākusi pareizā vietā, pievienojos gaidītājiem.

Pēc īsas savstarpējās iepazīšanās – šeit ir divi gidi, trijotne no Austrālijas, puisis no Vācijas un es – sākam ekskursiju. Šī ir alternatīva tūre citai, daudz labāk reklamētai, tāpēc esam relatīvi maz, bet man patīk – visu labāk var redzēt un dzirdēt. Kādā ielas stūrī pamanu garāmejot zviedru puisi no manas istabas – viņš šonakt nakšņojis pie draugiem un tagad dodas uz hosteli. Ieraudzījis mani, arī viņš spontāni nolemj pievienoties mūsu tūrei.

Iesākumā izstaigājam vienus no šejienes slavenajiem un vēsturiskajiem kapiem, kuru ieejas „panteons” draud kuru katru brīdi sabrukt, tad kāpelējam šurpu turpu pa daudzajām kāpnēm, ar ko slavena Valparaiso pilsēta. Gids smejas, ka tāpēc vietējiem nav nepieciešama trenažieru zāle, pietiek ar pārvietošanos pa pilsētu. Un, ja zina pareizos „šortkatus” (ak, mana latviešu valoda, neatceros šo vārdu), tad galā var nonākt stipri ātrāk kā ar auto.

Protams, tūres galvenā uzmanība pievērsta sienu zīmējumiem, gids tos papildina ar stāstiem un aicina pievērst uzmanību detaļām, kas esot svarīgākais šajā pilsētā (un ne tikai). Piemēram, viena jauka detaļa ir apgleznota neliela elektrības sadales kaste. Slavenākie grafiti atzīmēti ar autora vārdu „inki”, tie ir lielformāta. Cits autors kā firmas zīmi izvēlējies atstāt specifisku kvadrātiņu uz zīmēto varoņu mēlēm. Sienas rotā arī dažādi pikanti zīmējumi. Piemēram, viens zīmējums ilustrē it kā pieklājīgu frāzi „el pollo al velador”, kas pielietota darbavietā, nozīmē aicinājumu uz kniebienu. Citu grafiti pavada aicinājums: „vairāk orgasmu, mazāk sitienu!”, vēl citu „lai dzīvo spalvainas sievietes!”. Visām gaumēm, tā teikt.

Kādā ielas stūrī man uznāk atmiņu uzplaiksnījums. Dienā, kad ierados pilsētā, šajā vietā redzēju mūsu gidu ar diviem tūristiem un toreiz nodomāju, cik forši puisis stāsta, būtu jauki tādu zinošu cilvēku šeit sastapt. Re, kā!

Pēc tūres mēs kopā ar zviedru puisi Mārtinu un vācu puisi Mikaēlu aizejam līdz vienai ēkai, kas neatrodas centrā, bet kura lepojas ar vienu no lielākajiem Valparaiso grafiti – ir varens skats, tik tiešām. Pēc tam man ir doma aizbraukt līdz netālai vietai Concon un puiši piekrīt sastādīt man kompāniju. Tur vispirms atrodam mazu krodziņu – esam pēc garās staigāšanas gana izsalkuši. Concon atrodas okeāna krastā un ir slavena ar savām jūras veltēm, tāpēc tās arī pasūtām – tās piedalās gan pīrāgā, gan zupā, gan otrajā. Lai izpildītu Igora Kasjanova (www.miesnieks.lv) novēlējumu – izbaudīt jūras velšu zupu ar Čīles vīnu, pasūtu klāt arī Čīles baltvīnu, ko draudzīgi dalām uz trim. Uh, cik gardi, paldies, Igor!

Tad aizbrienam līdz jūrai un pa virsu visam iedzeram pa kafijai. Pludmale ir ļaužu pilna un mums ar zviedru puisi ir radikāli pretēja reakcija. „O, izskatās pēc labas vietas, kur pavadīt laisku dienu”, viņš priecājas. „Izskatās pēc vietas, kur ātri apgriezties pa 180 grādiem un mukt prom”, es saviebjos. Pastāstu puišiem par mūsu pludmalēm, kur var stundām iet, nesatiekot nevienu dzīvu būtni.

Kad atgriežamies hostelī, ir jau septiņi vakarā. Man ir stunda laika, lai ielūkotos internetā un mazliet atgūtos. Diemžēl dušā man vairs neļauj ieiet – izčekojies viesis vairs nav īsts viesis. Laikam jau arī pa virtuvi nedrīkstu grozīties, tāpēc palūdzu Mārtinam novārīt man dažas olas ceļam, gribu sataisīt maizītes. Visu neizmantoto pārtiku atstāju viņam, lai ēd augošais organisms. Atvados un kopā ar vienu no hosteļa brīvprātīgajiem dodos uz autoostu. Romāns no Francijas arī dodas uz Pukonu, būs kāda kompānija pa ceļam.

Romāns man prasa, kur es Pukonā palikšu. Es nezinu. Man ir dažas, ne pārāk pārliecinošas norādes no mana fermas saimnieka un viņa telefona numurs. Jāatzīmē, ka fermeris runā tikai spāniski, attiecīgi mūsu telefona saruna varētu būt diezgan interesanta, bet ne pārāk auglīga. Ceru, ka man izdosies visu atrast, neesmu jau vakarējā.

8. janvāris, 65. diena

Izdevumi: