Nav mana diena

No rīta mani apciemojušas nelielas galvassāpes, tādas, kas vēsta par vīrusa atrašanos dažu metru attālumā. Megija man iedod kaut kādas zāles. Parasti mājās, ja vien tas iespējams, cenšos izvairīties no tablešu rīšanas, bet ceļojot ļoti negribas saslimt, tāpēc paklausīgi apēdu vienu šaibu. Izmantoju iespēju arī izmazgāt visu savu apģērbu kolekciju, Megijas mājas pagrabstāvā ir veļasmašīnas, kur par dažiem dolāriem var izmazgāt un izžāvēt drānas.

Pateicos Megijai, atvados un sāku doties autobusa virzienā. No fermas saimnieka joprojām nav nekādu ziņu, tāpēc esmu izdomājusi braukt uz Valparaiso – pilsētu, kas atrodas okeāna krastā, mazliet vairāk nekā 100 km no Santjago.

Pa ceļam ieeju kantorī, kur vakar nopirku vietējo telefona SIM karti. Telefons nez kāpēc nesūta īsziņas, gribu lai šie man palīdz šo jautājumu atrisināt. Minūtes piecas bakstījies pa manu telefonu, vīrs aiz letes paziņo, ka nezina, kā to izdarīt.

– „Bet tas ir pakalpojums, ko jūs tirgojat”, cenšos protestēt.
– „Jā, bet tas ir tavs telefona aparāts, tev pašai jāzina, kā ar to apieties”, viņš atbild.

Veltu vīrietim dažus ne pārāk pieklājīgus vārdus un dodos uz metro. Tur jāstāv milzīgā rindā, lai nopirktu biļeti uz metro. Uz perona divas reizes kāds apsēžas īsi pirms manis. Man iedotais kontakts, pie kura varētu palikt Valparaiso, neceļ telefonu. Galva joprojām sāp. Nu, jūs sapratāt. Nav mana diena un es jūtos viegli gražīga. Tāda diena, kad it kā nekas TĀDS nav noticis, bet sīkumu kopsumma izraisa nejauku garastāvokli (kāds man nav bijis ļoti sen).

Tāda pūcīga iebraucu Valparaiso. Mēģinu zvanīt kontaktam trešo reizi, arī šoreiz nesekmīgi. Labi, esmu piefiksējusi pāris hosteļu adreses katram gadījumam, eju meklēt naktsmājas. Joprojām viss ir slikti, neesmu arī priecīga ieraudzīt, ka man nepieciešamā vieta atrodas kalna galā, ir jākāpj pa garum garām kāpnēm. Tomēr kāpnes jeb fiziskā slodze jocīgā kārtā palīdz kliedēt nejauko noskaņojumu un pie hosteļa durvīm zvanu nosvīdusi, bet daudz mierīgāka. Viņiem ir brīvas vietas, iekārtojos četrvietīgā istabiņā.

Tur jau priekšā ir pāris no Somijas un īsi pēc manis ierodas jauns puisis no Zviedrijas. Viņš šovakar ir izdomājis gatavot vakariņas hostelī un sarunājam to darīt kopā. Aizejam līdz veikalam, sapērkam sastāvdaļas un pagatavojam maltīti – makaronus ar sieru, mērci un gvakamoli. Ja vēl nesāpētu galva, teiku, ka dzīve atkal ir skaista. Ierauju vēl vienu tableti, cerot uz tās un miega dziedniecisko efektu.

6. janvāris, 63. diena

Izdevumi: