No rīta (labi, pusdienlaikā) pamostos un ieskatos internetā. Kaučsērfingā diemžēl gaida vēl viens atteikums. Labi, trīs lietas labas lietas, pamēģināšu aizsūtīt vēl pēdējo pieprasījumu – ja akceptēs, priecāšos, ja nē – vairāk šai pilsētā nemeklēšu. Tavu brīnumu, minūtes piecas pēc pieprasījuma nosūtīšanas, saņemu pozitīvu atbildi. Tieku pie atrašanās vietas instrukcijām un, izpētījusi tās, sāku smieties. Santjago ir 6 miljoni iedzīvotāji, kaučsērfingā – gandrīz 30 000 hosti, bet mana namamāte Megija dzīvo blakus mājā hostelim, kurā atrodos šobrīd.
Pēc pusstundas zvanu pie Megijas durvīm, tās atver garkājaina tumšmate no ASV. Viņa, līdzīgi kā vairums ārzemnieku, šeit strādā par angļu valodas skolotāju. Pēc īsas iepazīšanās, viņa vaicā, vai es vēlos pievienoties šovakar nelielai pasēdēšanai draugu lokā. Nē, nē – nekādi klubi, maza pasēdēšana. Labi, vēlos.
Pirms tam man pietiek laiks, lai aizietu līdz slavenākajai šejienes saldējuma kafejnīcai un nogaršotu pāris saldējumu šķirnes. To viņiem netrūkt, šeit tiek gatavots pat saldējums no rozēm, tāpēc kafejnīca saucas „Rosa kaut kas”. 5 balles, izcils, izcils saldējums! Stiprinājusies dodos apskatīt Santa Lucia kalnu – tas slejas pilsētas centā un ir tūristu „must see” objekts. Arī vietējo te netrūkst, īpaši pārīšu. Tieši dēļ viņiem parks tagad slēgts uz nakti, vieta esot sākusi kļūt „pārāk romantiska”. Šajā vietā man diemžēl neizdodas atrast slēpni, bet smuku pilsētas panorāmu gan var skatīt uz visām pusēm.
Izstaigājusies atgriežos Megijas dzīvoklī un mēs dodamies pie drauga – angļu valodas skolotāja no Venecuēlas. Tur priekšā ir vēl pāris ļautiņi, par kuru vārdiem, izcelsmi un nodarbošanos neņemos spriest. Esmu mazliet pagurusi nemitīgi iepazīties un atļaujos nepajautāt pat elementāro „where are u from” informāciju. Saprotu tikai to, ka lielākā daļa ir iepazinušies caur kaučsērfingu – šeit ir liela un draudzīga sērferu komūna.
Pa ceļam uz dzīvokli Megija stāstīja, ka pirms pāris dienām šajā pašā dzīvoklī notiekošajā Jaungada ballītē esot bijusi kāda meitene no Latvijas ar savu puisi. „Vai tiešām no Latvijas, tu neko nejauc?”, man īsti neticas. „Pilnīgi noteikti!”, Megija ir pārliecināta. Saku, ka gadījumā, ja viņi vēl ir Santjago, ļoti priecātos satikties. Cik tur tā darba. Dzīvokļa saimnieka draugs Matts uzraksta meitenei vēsti un viņa, līdzīgi kā es, ir ieintriģēta apskatīt vēl kādu latvieša ģīmi.
Pēc pāris stundām Arita ir klāt, viņas puisis gan palicis atpūsties mājās. Tā kā parunāties latviski ir gana reta iespēja, tad esam nepieklājīgas un drīz vien pārejam uz dzimto valodu. Sākumā mēle mazliet ķeras, atkal ir tik neparasta sajūta. Arita jau vairākas gadus nedzīvo Latvijā, tāpēc viņas angļu valodas izrunā pavisam vāji var nojaust latviešu akcentu, man tas ir stipri izteiktāks.
Kamēr mēs tērzējam, ir sākušās dejas. Mazajā dzīvoklītī vairāk par diviem pāriem vienlaikus nevar pārvietoties, tāpēc ļaudis dejo uz maiņām. Čīliešiem dejot ir kā elpot, bet lielisku sniegumu demonstrē arī kāda kalsna meitene no Norvēģijas – prieks skatīties. Megija, izrādās, ir tikpat kautrīga šajā jomā kā es, īpaši, kad jādejo pāros un ārpus diskotēkas ļaužu masām.
Arita atvadās vēl pieklājīgā laikā un dodas prom, mēs turpinām „nelielo pasēdēšanu”, līdz atkal nemanot pienāk rīts. Saimnieks piedāvā mums ar Megiju palikt pa nakti šeit un doties mājās rīt no rīta. Prasu Megijas viedokli, bet viņa saka, ka tas atkarīgs no manis. Mirkli apspriežos ar sevi un tad saku Megijai, ka dodu priekšroku doties. Laikam esmu tai vecumā, kad no rīta priecājos pamosties blakus savai zobu birstei, nevis knapi pilngadīgam čīlietim. Un mēs ejam mājās.
3. janvāris, 60. diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | 3 USD |
| Proviants | 8 USD |
| Naktsmītnes | 15 USD |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 26 USD |
| Ceļojuma bilance | – 523 USD |
