Jaunais gads Lieldienu salā

Stāsti

Jaunā gada sagaidīšana Lieldienu salās ir pelnījusi atsevišķu ierakstu. Tomēr, lai notiekošajam piešķirstu kontekstu un mazliet atšķaidītu medaino līdzšinējo salas noskaņu, man jāatgriežas vakarā pirms Jaunā gada.

Eliass bija mani uzaicinājis piebiedroties Jaungada svinību ballītei ar viņa darba kolēģiem. Kāpēc ne, man ļoti patīk darba ballītes un šogad (nez kāpēc) nevienā tādā neesmu bijusi, tāpēc priecīga piekritu piedāvājumam.

Jūtos diezgan nogurusi – visu dienu esmu klīdusi pa salu ar kājām, līdusi alās un rāpelējusi pa klintīm. Atpakaļceļā man izdevās vienoties ar biezu pāri no Maiami, lai šie mani aizved līdz ciematam, citādi būtu galīgi beigta. Tagad beigts ir tikai mans kakla rajons, kārtējo reizi saule mani apmuļķojusi. Par godu vējainajai un mākoņainajai dienai neiesmērējos ar pretiedeguma krēmu, rezultāts, kā saka, „uz sejas”. Pašlaik tas izskatās aptuveni šādi.

IMG_3650

Ok, bet ne par to ir stāsts. Atgriezusies, aši ieeju dušā un sapošos pasākumam. Ir jau vēls un esmu izbrīnīta, ka Eliass vēl nav mājās, pēc maniem aprēķiniem viņam vajadzēja atgriezties pirms pāris stundām. Beidzot šis ir klāt, bet man viņa uzvedība šķiet jocīga, katrā ziņā krietni atšķirīga no tās, ko esmu redzējusi līdz šim. Noguris, uztraucies? Bet, visticamāk, piedzēries. Tomēr neesmu par to droša un negribas sabojāt vakaru ar pārsteidzīgiem secinājumiem vai attieksmi, man šķiet, ka viņam tā ballīte ir svarīga. Tāpēc nesaku neko un mēs braucam uz ciematu. Arī motocikla vadīšana ir citādāka, man nepatīk notiekošais.

Par ballīti šo vakaru nosaukt grūti, tās ir svētku vakariņas vienā no smalkākajiem salas restorāniem okeāna krastā. Ēdiens ir pirmklasīgs, kolēģi laipni, uz galda labs vīns. Viss būtu brīnišķīgi, ja mans „kavalieris” neizceltos. Tagad diezgan skaidri redzu, ka viņš ir pamatīgā cukā. Un nez kāpēc ieņēmis prātā, ka ēst nevajag un turpina lietot punšu. Mēs ar kolēģiem, kas sēž pie mūsu galdiņa, kaut kā mēģinām vedināt šo malkot ūdeni un kaut ko apēst, bet diezgan nesekmīgi. Es, maigi izsakoties, jūtos neērti. Man negribas, lai Eliass sevi apkauno kolēģu priekšā, bet neko nevaru tur izdarīt. Pie pirmās izdevības, kad viņš ierunājas par došanos atpakaļ, esmu priecīga doties prom. Atvados no kolēģiem un izeju ārā. Pēc brīža izveļas arī Eliass.

Neuzskatu sevi par piesardzības un saprāta iemiesojumu, bet šovakar esmu cieši apņēmusies uz moča nesēsties. Jau tā nav gudri vazāties apkārt bez ķiveres un jebkādiem aizsargiem, bet darīt to tumsā ar šoferi, kas ir pilnīgā cukā, pat man nešķiet jauka doma. Paziņoju Eliasam, ka gribu izstaigāties, tiekamies mājās. Nē, jābrauc ar moto, viņš uzstāj. Es neklausos un sāku mājupceļu kājām. Pēc brīža man sāk sekot motocikls. Teju puskilometru mēs pārvietojamies paralēli – es pa trotuāru, Eliass pa ceļa malu, mēģinot mani pierunāt sēsties uz braucamā. Tad viņš pabrauc gabaliņu uz priekšu, nokāpj no moča un sagaida mani. Man jau tā notiekošais šķiet marasms, bet, kad viņš sāpīgi sagrābj manu roku un sāk vilkt moča virzienā, esmu galīgi dusmīga un mazliet nobijusies. Izraujos un skrienu prom. Viņš kliedz man pakaļ, ka rīt varu savākt savas mantiņas un pazust, no kurienes nākusi. Kamēr Eliass pagriež moci ceļa virzienā, esmu tikusi ārpus gaismas zonas, metos iekšā pirmajā sānu ceļā un noslēpjos krūmos. Sēžu un apceru situācijas komiskumu – te nu es esmu, Lieldienu salās, nakts vidū, slēpjoties krūmos no sava namatēva.

Eliass mani nav pamanījis un pēc brīža pabrauc garām. Es izlienu no slēptuves un turpinu ceļu. Nevaru saprast, kā tagad rīkoties. Visas manas mantas, ieskaitot dokumentus, ir Eliasa mājās, kur, kā noprotu, neesmu gaidīta. Un cik droši tur ir šovakar rādīties, īsti nezinu. Nolemju aiziet līdz kaimiņu mājai, kur dzīvo Kamilla un Hopija – meitenes, ar kurām esmu sadraudzējusies pa šo laiku un pajautāt padomu.

Pēc pusstundas esmu nonākusi māju reģionā un pieeju pie meiteņu dzīvesvietas tieši brīdī, kad uz moča atgriežas Karloss un Kamilla. „Ko tu te viena dari, tu nāci ar kājām?”, šie brīnās un es viņiem īsumā ilustrēju situāciju. „Nu tāds idiots, stulbenis”, Karloss velta brālim virkni nepiedienīgu apzīmējumu. „Nav vispār nekādu jautājumu, tu šonakt paliec pie mums”, saka Kamilla. „Jā, un rīt arī un tu sagaidi Jauno gadu ar mums”, piebilst Hopija. Tad šie aicina mani pievienoties vakariņām un ik pa laikam apvaicājas, kā es jūtos. Īstenībā jūtos diezgan labi, neesmu satraukta, vien mazliet bēdīga par notikušo.

Kamilla paliek pie Karlosa un es varu izgulēties viņas gultā. Jaungada rīts pienāk saulains un priecīgs. Šī ir mana pēdējā diena Lieldienu salā un nolemju atkal izīrēt mašīnu un apbraukāt salu. Sarunājam, ka atgriezīšos ap astoņiem vakarā, lai kopā ar pārējiem dotos svinēt Jauno gadu. Aizeju līdz ciematam, par dārgu naudu noīrēju baltu kumeļu, un laižu ceļā.

Īsi pirms četriem piestāju Anakenas pludmalē. Nopērku mazu vietējo alu un skatos pulkstenī. Gaidu Latvijas Jauno gadu un domāju par tiem, ar kuriem parasti to sagaidu. Skaitu no 10 līdz 1 un domās esmu Līgatnē. Piebeigusi alu prātoju, kas ir pirmā lieta, kuru izdarīt Jaunajā gadā. Jā, nopeldēties, kad vēl tā būs!

IMG_3263

Soļoju pa karstajām smiltīm zilā ūdens virzienā, atstāju somu pie kādas pludmalē dirnošas kompānijas un brienu ūdenī. Tas ir sāļš, silts un ļoti, ļoti dzidrs. Iebridusi līdz viduklim, laižos viļņos. Nopeldējusies guļu uz muguras, šūpojos ūdenī un skatos debesīs. Domāju par pagājušo Jauno gadu, kuru sagaidīju strādājot. Ap šo pašu laiku bija kulminācijas brīdis, kad tik daudz kas varēja noiet šķērsām. Bet nenogāja. Viss izdevās kā nākas un, domājams, trakākais posms manā darba dzīvē bija noslēdzies. Cik pretēja sajūta ir tagad. Bet ne viennozīmīgi labāka. Diezgan juceklīgas jūtas, salīdzinot manu dzīvi pirms gada un šobrīd.

Nopeldējusies dodos uz mašīnu un sēžos pie stūres peldkostīmā un lakatā, ir nežēlīgi karsti. Izbraukājusi arī pārējās salas ievērības cienīgās vietas, atgriežos Hopijas un Kamillas mājā. Ak, jā, no rīta, kamēr Eliass bija darbā, Karlosa pavadībā aizgāju savākt mantiņas, kas laimīgā kārtā nebija cietušas. Tagad ieeju dušā, sapošos un mēs braucam uz ciematu. Es šonakt būšu šoferis, tā esmu nolēmusi. Esmu nopirkusi „šofera šampanieti” – uz pusi mazāku kā ierastais tilpums, tas arī būs mans vienīgais alkohols šonakt.

– „Eliass bija atnācis”, saka Hopija. Raudāja, teica, ka ļoti nožēlo notikušo un esot visu sačakarējis. „Es teicu, ka mēs dosimies svinēt Jauno gadu pie draugiem un viņš nav aicināts”, Hopija atstāsta sarunu.
– „Nu, vai tik bargi vajadzēja”, es šaubos, „tomēr, šis ir Jaunais gads un jūs esat viņa draugi.”
– „Nekā nebija, pats vainīgs, ka tāds muļķis”, Hopija ir nelokāma.
Kad tā, tad tā. No vienas puses jūtos neērti, no otras labi, es patiešām priecāšos šovakar neredzēt Eliasa seju.

Iesākumā sapulcējamies mājās pie vienas meitenes. Tiek gatavoti suši, tartarmaizītes, seviče. Nevaru sagaidīt, kad varēsim sākt mieloties, esmu izsalkusi kā vilks un ēdamais izskatās nepiedienīgi labi. Pirms ēšanas mājas saimniece atkorķē vīnu, kas viņai uzdāvināts „īpašam gadījumam” un saka runa, kāpēc šis ir tāds: „Esmu tālu prom no mājām, bet ļoti priecājos, ka šodien man apkārt ir tādi īpaši cilvēki kā jūs, ka arī šeit varu justies kā mājās”. Es gluži nejūtos kā mājās, bet pārlaižot acis apkārt stāvošajiem, varu piekrist – es pazīstu lielāko daļu sanākušo un tie ir lieliski cilvēki. Saskandinām un metamies virsū ēdieniem. Viss ir garšīgs, bet seviče ir izcila – Tai pats ar harpūnu nomedījis zivi un sagatavojis to.

Kad pulkstenis ir pāri vienpadsmitiem, dodamies uz ciemata centru, kur notiek pasākums. Uz skatuves muzicē grupa, tiek ieskandināts vasaras sākums. Jaunieši lec pa zāli, ņudz bērni, pārīši maigojas. Pilnīga zaļumballes noskaņa. „Desmit, deviņi, astoņi….trīs, divi, viens! Laimīgu Jauno gadu!”, gaisā lido salūts un šampanieša korķi, visi apskaujas, bučojas, vēl viens otram to labāko.

Noskatījusies salūtu un sabučojusi visus pazīstamos, saku Hopijai un Kamillai, ka būšu atpakaļ pēc pusotras stundas. „Uzmanies, labi”, Kamilla piekodina. Esmu iedzērusi vien pāris šampanieša malkus, pudele ir teju pilna. Tā perfekti ielien mašīnas kafijas krūzīšu turētājā. Piedarbinu dambi un braucu laukā no ciemata.

Kad rezervēju biļetes, man bija, ja ne vīzija, tad iedoma, ka Jaunajā gadā es dzeršu šampanieti ar Lielajiem vīriešiem, tad nu tagad dodos pie viņiem. Izbraucot no ciemata, nonāku pilnīgā tumsā, esmu uz ceļa viena. Braucu pa vientuļo šoseju un domāju, ka ar galvu jau nu es nedraudzējos. Ir mazliet spocīgi, īpaši kad ieraugu kalnu, no kura darinātas moai statujas. Mēness gaismā viss lielais kalns izskatās pēc uz sāniem guļoša milzu moai. Lai padarītu braucienu vēl jautrāku, sāk līņāt. Kad nonāku pie pirmās moai rindas, viss ir tumšs un slapjš, nav gluži tā kā es iztēlojos – mēness un zvaigžņu gaismas apspīdēti tēli okeāna krastā un es ar šampanieti. Izkāpju no auto, starmešu gaismā uzsaucu tostu vīriem, ierauju malku un braucu tālāk. Nu jau sāk gāzt tā, ka gandrīz ceļu neredz. Ik pa laikam spīdošām acīm uz mani noraugās zirgi no ceļmalas. Bet nesaka neko.

Tomēr, kad tieku līdz Anakenas pludmalei, lietus ir stājies. Biju domājusi, ka šeit būs kādas civilizācijas pazīmes, bet nekā – viss kā izmiris. Līdz šim neesmu sastapusi arī nevienu citu auto, normāli cilvēki dejo un svin, nevis vazājas pa salu Jaungada naktī.

Novietoju mašīnu cik nu iespējams tuvu okeānam un izkāpju ārā. Mēness vāji saredzams aiz mākoņiem, zvaigznes noslēpušās. Bet Anakenas līča ūdens ir gaismas pilns. Mēģinu saprast, no kurienes nāk gaismas, vai tie varētu būt atspīdumi. Bet nav neviena gaismas avota blakus, sarkanais mirdzums nāk no ūdens. Visticamāk, tās ir planktona mirdzēšanas rotaļas, bet izskatās kā ne no šīs pasaules.

Gana nopriecājusies par gaismas spēlēm, dodos atpakaļ. Esmu klāt kā solījusi, tieši pēc pusotras stundas. Pievienojos pārējiem un kādu brīdi dejojam. Tad ļautiņi izdomā pārvākties uz citu vietu, diskotēku pie lidostas. Labi, braucam. Labākais diskotēkā ir tās pagalms – kluss un mierīgs, ar ugunskuru vidū, kur atvilkt elpu un atpūtināt kājas.

Iekšā skan aši ritmi, pazīstamais Tai šeit stāv pie dīdžeja pults. Mēs lecam bariņā, līdz kompānijas smukākais puisis (manā subjektīvajā skatījumā) sāk man sist kanti. Pēkšņi mēs dejojam divatā, man nav kur sprukt. Parasti šādās situācijās mūku prom, bet šovakar tiešām gribas dejot. Tomēr mūsu ritmi atšķiras tik, cik vispār var atšķirties, nekāda jaukā deja tā nav. Pēc laika man pielec kāpēc – mūsu platuma grādos ierasts gurnus šūpot vienu reizi uz katru pusi, bet šeit viņi to dara citādāk – katrā pusē pa diviem šūpojieniem, tāpēc arī tāda disonanse.

Tā lēnām tuvojas rīts un es veicu zinātnisko aptauju, cikos lec saule. Atbildes atšķiras par aptuveni divām stundām. Apvaicājusies, vai Hopija man vēlētos pievienoties uz saullēktu un saņēmusi apstiprinošu atbildi, dodos uz Oronjo kalnu, no tā parasti esot vislabākais skats.

Kad sākam braukt kalnā, sāk nostiprināties aizdomas, ka šodien nekāds jaukais skats vis nespīd. Lēnām iebraucam mākonī un lietū, tagad lejup vairs nevar redzēt neko, pazudušas pat pilsētas ugunis. Novietojam mašīnu skatu laukumā, sēžam lietū un tumsā, pļāpājam par dzīvi. Man līdz šim īsti nebija iznācis kārtīgi izrunāties ar Hopiju, tagad uzzinu viņas dzīves stāstu, nav nekāds rožu dārzs. Hopija daudz zina par salu, viņa man izstāsta salas vēsturi, kas ir diezgan skumja. Slimības un cilvēku nežēlība spēj tikt pat līdz salai okeāna vidū.

Kad uzaust gaisma, top skaidrs, ka nekāds saullēkts šodien nebūs novērojams. Bet, vai tur ko nožēlot – sirsnīgās sarunas bija gana labs iemesls šeit atbraukt. Iedarbinu auto un dodamies caur ciematu, kur vēl jāņo daži entuziasti, mājās. „Ir sācies zombiju laiks”, Hopija smejas, rādot uz stipri iereibušiem ļautiņiem, kas gar ielas malu steberē mājās. Man tas nebija ienācis prātā, bet viņi tiešām izskatās pēc zombijiem. Ap astoņiem rītā veram mājas vārtiņu durvis. „Visā salā ir lijis, tikai ne manā pagalmā”, Hopija pukojas ar kāju bakstot izdegušo zāli. Ielienu uz pāris stundām zem segas – paldies, Lieldienu sala, par citādu un gana īpašu Jauno gadu!

  1. decembris, 57. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 15 USD
Naktsmītnes
Izklaide 80 USD
Citi
Dienas bilance 95 USD
Ceļojuma bilance – 465 USD

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.