Pa “slepenajām taciņām” uz Maču Pikču

Stāsti

Rīts sākas ar brokastīm un atvadām no Ali, viņš rīt startē „Inka trail” – pārgājienā, kuru šeit veic daudzi un kas maksā neprātīgu naudu. Džouvī ir atguvis spēkus un piekrīt sastādīt man kompāniju, lai tiktu līdz Maču Pikču uz savu roku. Uztaisām pāris atvadu bildes un samīļojamies. Piekodinu Ali, ka gaidu ielūgumu uz kāzām – tiešām ceru, ka entuziasma un sirsnības pilnais, mazliet naivais jaunietis drīzumā atradīs sev radniecīgu dvēseli.

Mēs ar Džouvī iesākumā atrodam kantori, kur var iegādāties ieejas biļetes uz Maču Pikču. Jāatzīst, ka tas atrodas salīdzinoši tālu no centra un tūristu takām, laikam jau lai veicinātu ceļojumu aģentūru biznesu. Pēc kādām piecām ceļa prasīšanas reizēm atrodam necilu ieliņu ar tikpat necilu iestādi, kurā nopērkam biļetes uz rītdienu, 21. decembri.

Tālākais uzdevums ir tikt līdz mērķim. Vienkāršākais, bet arī dārgākais veids ir vilciens – biļete vienā virzienā maksā vairāk nekā 80 USD jeb citiem vārdiem sakot – neadekvāti dārgi. Otrs ceļš ir braukt ar vietējo transportu. No Cusco līdz Santa Maria, tad līdz Santa Teresa, tad līdz Hidroelectrica, no kuras jāveic 10 km garš pārgājiens gar dzelzceļu līdz Aquas Calientes jeb Machu Pichu ciematam. Un – galā ir! Mana pieredze rāda, ka parasti šādi ceļa apraksti izklausās sarežģīti, bet dzīvē viss ir daudz vienkāršāk. Izmaksas otrajam variantam ir jau krietni saprātīgākas – ap 15 USD. Tā kā man viss ir kārtībā gan ar galvu, gan ar kājām, neredzu iemeslu, lai neveiktu sarežģītāko (un saprātīgāko) maršrutu.

Paņemam taksi uz autoostu, bet pa ceļam šoferis mūs mudina izmantot nevis autobusa, bet gan mikriņa servisu – būšot krietni ātrāk. Tas mums ir svarīgi, tāpēc esam ar mieru maksāt 30 soles, kas ir uz pusi dārgāk kā autobuss, kas maksā 15 soles. Mikriņš jau ir pilns un, kolīdz mēs iesēžamies, tas uzsāk ceļu. Es sēžu priekšā, starp šoferi un vēl vienu pasažieri, Džouvī ievietots kaut kur mikriņa vidū. Sākumā jātiek ārā no pilsētas, bet, kad tas paveikts, sākas maģija. Ceļš vijas pa kalniem – zaļiem un dzelteniem, sausiem un miglainiem, ar sniega un mākoņu cepurēm. Ceļa malās var vērot drupas, ūdenskritumus un upes. Man smaids līdz ausīm, viss notiek pa īstam. Džouvī gan nav pārāk priecīgs, viņa augumam četras stundas saspiestos apstākļos ir pārbaudījums.

Tuvojoties Santa Maria, šoferis un blakus sēdošais pasažieris sniedz man īsu lekciju par vietējo floru. Ceļa malā vērojamas tējas, kafijas un citrusu audzes, bet visvairāk – milzīgi mango koki, kuru zaros kā Ziemassvētku rotājumi smalkās šņorītēs šūpojas dzelteni augļi. Kamēr gaidām citus pasažierus uz nākamo miestu Santa Teresa, aizeju nopirkt augļus – pilns maisiņš ar mango maksā 3 – 4 soles (ap 1 USD). Sākam mieloties, bet tad jau šoferis mūs sauc – mašīna ir pilna, varam braukt! Es nonāku pakaļējā sēdeklī starp diviem vietējiem jauniešiem, kas izslēdzas pēc pāris kilometriem un cenšas gulēt man uz pleca. Es, savukārt, izmantoju iespēju un sataisu draiskus selfijus ar aizmigušajiem puišiem. Arī šis posms ir fantastisks – ceļš vijas gar klinšu krauju, bet ielejas apakšā mutuļo brūna ūdens straume.

Pēc nepilnas stundas esam Santa Teresa, atlicis vēl pēdējais braucamais posms. Esam četri pasažieri, bet šoferis turpina riņķot pa pilsētu, cerēdams vēl uz kādu klientu. Atsaucas viena ģimene. Man blakus novietojas tēvs ar mugursomu, kurā ietūcīts salaveča tērpā ģērbts mikrosuns un māte ar segā ietītu piecgadnieku. Blakus Džouvī, līdztekus esošajiem pasažieriem, tiek iespiesta vīra vai sievas māte. Tad mēs vēl braucam uz viesnīcu, lai savāktu ģimenes trīs koferus, kas tiek piesieti uz jumta. Kad ļembasts beidzies un mēs beidzot uzsākam ceļu, pēc kāda kilometra ģimenes galva jautā – „Šoferīt, uz kurieni mēs braucam?”. Nu kā, uz Hidroelektrica. Tēvs saķer galvu – viņiem vajag otrā virzienā, uz Santa Maria. Šoferis nobremzē, nopūšas, met riņķī un ved atpakaļ uz pilsētu visu kolorīto saimi. Vienojamies ar pārējiem pasažieriem, ka samaksāsim pāris soles vairāk, bet braucam tūlīt – vakars nāk virsū ar joni.

Īsi pirms pieciem esam Hidroelectrica – no turienes tālākais ceļš jāmēro kājām. Mums ir tikai viena baža – vai paspēsim tik galā pa gaismu. Ceļa iesākumā mazliet apjūkam, bet drīz vien esam uz pareizās takas – iešanas vaina. Arī šis ceļš ir pasakaini skaists – dzelzceļa sliedes vijas blakus upei, pa ieleju, kalnu ielenkumā. Nervus kutinošākās vietas ir dzelzceļa tilta šķērsošana, kura metāla plāksnes mazliet kustas, kā arī vietām jāšķērso nelielas upītes, liekot kājas uz dzelzceļa spraišļiem. Īpaši daudz gan mēs apkārt neskatāmies, vismaz es esmu ļoti fokusējusies uz iešanas tempu – šeit dārga katra gaismas minūte. Pusceļā sāk krēslot, bet galā nonākam jau faktiski tumsā, tomēr vēl neizmantojot lukturus. GPS rāda, ka esam gājuši ar vidējo ātrumu 6,5 km/h. Man tas ir daudz, parasti soļoju ar 4 km/h.

Vēl priekšā finiša spurts – prom no sliedēm, pa autoceļu. Nu jau ir pavisam tumšs, gaisā zibsnī insekti – tie paši, kas mani nobiedēja pārgājienā ar Čārliju. Tagad gan ieslēdzam lukturus un saguruši piebeidzam pēdējo kilometru pret kalnu. Tālumā parādās ciemata ugunis un pēc brīža esam ieradušies Aquas Calientes. Saku Džouvī, ka noteikti būtu veikusi šo garo ceļu arī viena, bet tomēr priecājos, ka viņš ir šeit.

Ejam no viesnīcas uz viesnīcu un spējējam „labo un slikto policistu”. Es esmu sliktais. Džouvī prasa cenu un kaulējas, es saviebjos un eju prom. Viesnīcnieki nolaiž cenu, bet es nepadodos, neesmu ar mieru maksāt vairāk par 30 solēm. Džouvī tikai noplāta rokas un paziņo viesnīcniekiem, ka neko nevar darīt – šefs nepiekrīt. Beidzot nonākam līdz hostelim, kura cena ir 30 soles. Gan jau tālāk ejot, varētu atrast vēl zemāku cenu, bet sagurums dara savu. Es tikai noprasu, vai šeit ir karstais ūdens. Džouvī zobojas, ka tas tik būtu numurs, ja ciematā, kura nosaukums ir Aquas Calientes (Karstais ūdens), te tāds nebūtu. Smaidošā darbiniece apliecina, ka ar ūdeni viss kārtībā un ierāda mums istabu.

Izbaudījuši karstu dušu (tiešām lieliska), ejam vakariņās. Mums ir apnikusi vietējā pārtika, kas parasti sastāv no rīsiem, frī kartupeļiem un vistas gabala, tāpēc pēdējā laikā esam iecienījuši picas, tādu pasūtām arī šovakar. Ieturējušies dodamies atpakaļ un iekārtojamies naktsmieram. Tomēr, kāds tur miers – gar logiem iet dzelzceļa sliedes un ir sajūta, ka pienākošais vilciens brauc caur gultas apakšu. Tomēr laimīgā kārtā tas ir pēdējais un varam migt ciet – rīt diena sāksies vēl tumsā.

47. diena, 2014. gada 20. decembris

Izdevumi:

„Tālais” transports 17 USD
Pilsētas transports
Proviants 13 USD
Naktsmītnes 10 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 40 USD
Ceļojuma bilance – 288 USD

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.