Agri no rīta mūs iekrauj autobusā un ved uz Cusco – šodien īpaša jautrība nav gaidāma, visu dienu pavadīsim ceļā. Pusdienlaikā piestājam pie kādas daiļas lagūnas augstu kalnos – lai apmeklētu „krūmus” un mazliet izlocītu kājas. Gids brīdina, ka šķērsojot šo kalnu pāreju, vienmēr kāds no grupas noģībst. Kad kāpjam atpakaļ autobusā, meitene aiz manis saļimst tieši durvju priekšā. Gids ar ierastām rokas kustībām iemasē meitenes seju un kaklu ar atdzīvinošu brīnumdziru, pārējie pasažieri palīdz kā mācēdami – cits tur galvu, cits kājas. Pēc minūtēm piecām būtne ir atguvusies un gids saka, ka tagad varam braukt mierīgi – statistika ir saglabāta, vairāk nevienam nebūšot jāģībst.
Tā kā mans dators atdevis galus pirmajās brauciena stundās, sēžu un klausos mūziku. Laikam jau pati vainīga, ka klausos to, ko klausos. Visu šo laiku bija miers un jautrība, bet tagad pēkšņi „bums” – esmu sailgojusies pēc Latvijas un dažiem cilvēkiem. Baušķenieks un Stabulnieks mani pamanās ievest sen nebijušā sajūtu dimensijā. Tādā latvietības telpā, kuru nekad, nekad nesapratīs neviens nelatvietis.
Laikam jau tomēr līdztekus asarām bija pasprucis kāds šņuksts, jo pēc brīža Džouvī no priekšējā sēdekļa paskatās uz mani vērīgi un apvaicājas, kā es jūtos. „Homesick!”, atbildu vienā vārdā. Viņš tikai nosaka, ka tas galīgi neesot slikti.
Cusco pilsēta mūs sagaida tumša un pielijusi. No autobusa mūs pārkrauj mikriņā un izvadā pa hosteļiem. Esmu atzīmējusi mūsu nakšņošanas vietu GPSā, tāpēc redzu, ka braucam pa visam tuvu tai un palūdzu mūs izlaist pirmos. Iekārtojamies istabā, mazliet atvelkam elpu, tad ejam uz centrālo laukumu satikt pārējos – mums šovakar atvadu vakariņas jāietur.
Pirms vakariņām mēs ar Džouvī izmetam loku pa vietējām tūrisma aģentūrām, gribam noskaidrot, cik maksā iespēja kā tūristam apmeklēt Maču Pikču. Cenas par vienas dienas pasākumu variē no 230 – 250 dolāriem. Paldies par kūkām! Pirms tam bijām sprieduši ar Džouvī, ka, tā kā mums ir tik maz laika, esam mazliet apaukstējušies un laiks ir riebīgs, varētu izmantot „slinko” tūristu versiju, nevis kulties turp pašu spēkiem. Tagad, uzzinājusi cenas, paziņoju Džouvī, ka viņš var darīt kā grib, es rīt meklēšu „slepenās taciņas”. Viņš solās līdz rītam izdomāt savu lēmumu.
Laukumā satiekam pārējos. Joprojām līst pēc suņa, tāpēc šaujam iekšā pirmajā puslīdz omulīgajā krogā. Pasūtām ēdienu (kas gan izrādās diezgan draņķīgs), tēju un kokteili. Vakara gaitā atvadāmies, ielūdzam viens otru ciemos, tiesa ar piebildi – kad paši būsim mājās – lielākā daļa šejieniešu nevar pateikt, kad tieši tas būs. Saku Faimai, ka labprāt apciemošu viņu Londonā, kas ir mana otra mīļākā pilsēta. „Es to padarīšu par pirmo”, Faima saka. „Izklausās pēc plāna”, es atbildu. „Tas nav plāns, tas ir solījums”, Faima smaida un mēs apskaujamies.
46. diena, 2014. gada 19. decembris
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 14 USD |
| Naktsmītnes | 7 USD |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 21 USD |
| Ceļojuma bilance | – 273 USD |
