Kondori un picas

Agri no rīta ieturam brokastis un mazliet pēc sešiem rītā dodamies ceļā – no rītiem esot lielākas izredzes redzēt kondorus. Iesākumā mēs gan pieturam nelielā pilsētā, kuras centrālajā skvērā ap strūklaku virpuļo sievietes nacionālos tērpos. „Tourist trap”, mēs saskatāmies. Jā, drīz vien viena no viņām pievirpuļo ar māla krūzīti pie tūristiem – metiet naudiņas, metiet. Esmu nobildējusi „priekšnesumu” un godīgi iemetu savu artavu.

Ar vēl pāris apstāšanās pauzēm nonākam pie Kondoru krusta – šī esot laba vieta, no kuras vērot kondorus. Izskatās, ka tā domā visi tūrisma kantori, jo šajā vietā salidojuši lielu un mazu autobusu pūļi. Mēs ar Ali nolemjam vismaz nedaudz aizmukt no ļaužu masām un dodamies prom pa nelielu taciņu, kas ved gar kanjona malu. Jo tālāk tiekam, jo labāki skati paveras. Kanjons ir patiesi iespaidīgs un mēs esam diezgan sarūgtināti, ka esam netīšām nokļuvuši pilnīgā tūristu pasākumā – rezervējot ekskursiju mēs visi bijām domājuši, ka tas būs divu dienu pārgājiens pa kanjonu, bet tagad mums ir tikai pāris stundas, lai pavērtos uz to no augšas. Labi, labi, pietiek žēloties, jābauda to, kas ir. Jā, piecus kondorus no tālienes arī redzējām. Un, protams, izveicām paši savu „kondoru” fotosesiju.

Atpakaļceļā atkal piestājam vairākās „wonderful” skatu uzņemšanas vietās, apskatām pāris baznīcas un nogaršojam kaktusu sulu. Džovī to dzer ar pisco – tā viņš cer izturēt gidu līdz brauciena beigām. Mūs atkal izlaiž pie gidam labvēlīgā restorāna un mēs atkal dodamies uz tirgu. Paēduši sāļo, ļaujamies virtuļiem līdzīgu mīklas izstrādājumu baudīšanai un visam pa virsu izturīgākie apēd krāšņu saldējumu, kas maksā nieka 1 soli.

Nonākuši atpakaļ civilizācijā Arequipā, metamies dušā un internetā. Atpūtušies dodamies nelielā pilsētas apskates tūrē un vakariņās – šovakar dodas prom amerikāņu pāris, gribam paēst pa smuko. Nejauši atrodam omulīgu itāļu picēriju, kur par mazu un godīgu samaksu var pasūtīt picu, uzkodas un vīna glāzi. Viss būtu labi, ja strauji netuvotos brīdis, kad amerikāņiem jādodas uz vilcienu. Angļu meitene Faima, daudz nekautrēdamās, aiziet uz virtuvi un prasa, vai nevar kā palīdzēt. Šejienes vienīgā darbiniece apkalpo viesus zālē un arī gatavo visus ēdienus. Viņa ar prieku pieņem Faimas piedāvājumu, liek nomazgāt rokas un norīko darbos. Pēc minūtēm 20 Faima sāk iznest picas – pēdējo no tām viņa pagatavojusi pilnīgi patstāvīgi. Saimniece aiz priekiem par tādiem viesiem uzsauc mums šotiņu vietējā dzēriena uz bāra rēķina.

44. diena, 2014. gada 17. decembris

Izdevumi: