Princese kajakā

Tikai tagad, ēdot hosteļa brokastis parastās, sajūtu, cik ļoti esmu „izlaidusies” pie Marko – katru rītu tikko cepta maize, produkti bija augstas kvalitātes un trauki – tīrāki par tīrākiem. Šeit negaršīgas bulkas samestas lielā plastmasas kastē, viens no šķīvjiem tīro trauku kaudzē pilns ar drupačām, sviests – lētākais no lētākajiem. Izvelku no kraukļa krājumiem gabalu siera un tomātu – tas mazliet uzlabo kopējo situāciju. Piedāvāju „normālu” ēdienu arī galdiņa biedriem, meitene no Zviedrijas priecājas par tomātu, arī viņai neiet pie sirds saldas brokastis.

Pēc brokastīm ejam uz ostu, sasēžamies laivā un dodamies okeānā apskatīt salas un dzīvo radību. Sākumā laivas piestāj pie liela auga zīmējuma klintīs, tad dodamies uz tālākām salām, kuru malās satupuši pingvīni, jūras lauvas, pelikāni un citi putni, bet tuvāk ūdens līmenim vērojami lieli un mazi krabji. Mani šajā braucienā moka vainas apziņa – daudzās tūristu laivas, no kuru motoriem izplūst zilas dūmu vērpetes, noteikti nenāk par labu vietējai faunai.

Pēc ekskursijas mums ir nepilnas divas stundas laika. Ejot caur hosteli, ieraugu blondu meiteni sēžam baseina malā. Čelsija! Apkampjamies un brīdi aprunājamies – ir tik forši nejauši satikt iepriekšējos ceļabiedrus.

Tad izmetam mazu lociņu pa okeānu ar kajaku – tie iekļauti šejienes hosteļa cenā, pēc tam dodamies pusdienās. Ejam pa vienīgo ciemata ielu, saule bliež pēc pilnas programmas. „Baigi karsts”, es nopūšos. „Beidz vaimanāt”, Džovanni mani velk uz zoba. Šo piezīmi ik pa laikam puiši man velta kopš vakardienas, kolīdz atļaujos izteikt kaut mazāko kritiku – mums sāk veidoties lokālā humora krājums. Pie pusdienu galda puiši mani lutina, visu pasniedz, uzservē un pavada ar tekstu „mūsu princesei”. Maltīti gan esam spiesti ieturēt vieglā steigā, lai paspētu laikā uz autobusa atiešanas brīdi. Es gan izsaku aizdomas, ka mēs daudz nopietnāk uztveram šejienes laika rāmjus nekā organizatori. Tā arī ir – mēs nokavējam pāris minūtes, bet pie autobusa tāpat esam pirmie – citi pasažieri un gids vēl kaut kur klīst riņķī. Izbraucam pusstundu vēlāk.

Autobuss piestāj dabas rezervātā, kur apkārt kāpas, kāpas vien. Un okeāns atritina baltu putu paklāju klintīm pie kājām, pasakains skaistums. Palūdzam, lai mūs kopā nobildē. „Princese pa vidu”, Ali nokomandē un mēs smaidām objektīvam. Pēc tam mūs uz brīdi ielaiž vietējā muzejā – ticu, ka ir interesanti, bet man ir slinkums lasīt. Izskatās, ka tas piemeties vairumam un jau pēc pārdesmit minūtēm esam atpakaļ autobusā un braucam uz Huacachinu, kur pārmaiņas pēc sabūsim divas naktis pēc kārtas.

Mūsu jaukā komanda tiek pie atsevišķas istabas – tā ir patīkama pārmaiņa pēc “kopmītnēm”. Iekārtojamies, aizejam vakariņās, tad piezemējamies viesnīcas bārā. Šovakar ir sestdienas vakars un hosteļa teritorijā notiek ballīte. Džovanni jūtas saguris un aiziet gulēt, es ar Ali un citiem autobusa ceļabiedriem dodos aplūkot deju placi. Ieejot telpā, esmu pārsteigta ne pa jokam. Biju iedomājusies tādu Laucienes zaļumballes variantu, bet tur ir milzīgas deju zāles divos līmeņos, prožektori un skandas nav taupītas. Mēs jau esam iesiluši, tāpēc metamies taisnā ceļā dejot – šovakar pat man kājas pašas cilājas.

40. diena, 2014. gada 13. decembris

Izdevumi: