Fazendas vergu tuneļos

Meitenes vēl guļ, mēs palūdzam Marko atvadīties mūsu vietā un pateikt, ka Tupakamaru teica, lai mēs viņas nemodinām. Ir jocīgi doties prom no Marko hosteļa un Limas, bija izdevies šeit iegūt mazu māju sajūtu. Es gan, visticamāk, uz vienu nakti vēl atgriezīšos – mans lidojums uz Lieldienu salām ir no Limas.

Mums pakaļ uz hosteli atbrauc kompānijas pārstāvis un aizved uz centru, kur jāgaida autobuss. Sēžam saulesbrillēs un izskatāmies viegli saguruši (nez kāpēc). Kopā ar mums autobusu gaida arī jauns jaunzēlandiešu puisis Glens. Arī viņam vakardiena beigusies pirms pāris stundām – ar kaķu nešanu no tuvējā parka uz Makdonaldu, esot bijis jautri. „Nez vai arī kaķiem tā šķita”, nosaku. „Nē, viņiem nē. Tāpat kā Makdonalda darbiniekiem, kuri rādīja ar žestiem: „no more cats, no more cats”.

Drīz vien autobuss ir klāt un mēs, salasījuši vēl dažus ceļabiedrus, uzsākam braucienu. Pirmās pieturas pauzes ir tepat Limas pievārtē, kur gids mums stāsta par to, kā Peru karoja pret Čīli. Arī šodien starp Peru un Čīli valda viegli saspīlētas attiecības, abas valstis uzskata, ka tieši pie viņiem radīts Pisco, futbola spēle starp Čīli un Peru nekad nav tikai futbola spēle.

Pusdienu pauze mums ir nelielā restorānā okeāna krastā – apsēžoties plastmasas krēsls negaidīti iegrimst līdz pusei smiltīs. Pirmo ēdienu – sevičes porciju rotā sulīga un svaiga paprikas ripa. Uzduru to uz dakšas un kārtīgi iekožos. Elpa aizcērtas, visu muti piepilda uguns – zibenīgi izspļauju dārzeni. Kādu minūti cīnos pēc elpas, man līst asaras. Kaut ko tik asu dzīvē neesmu baudījusi. Kad esmu atguvusi elpu un runasspējas, brīdinu Ali. Cits ceļabiedrs – japāņu izcelsmes puisis no Austrālijas ir izdarījis vēl sliktāk kā es – norijis daļu dārzeņa un tagad sēž sarāvies čokurā un birdina asaras. Viņam vajadzīgas minūtes desmit, lai atgrieztos dzīvē. Visādi citādi ēdiens ir garšīgs un, ieturējušies, dodamies ceļā uz San Hosē fazendu.

Arī šodien greznā fazenda ir privātīpašums, tajā iekārtota glauna viesnīca. Senos laikos šai apkaimē bijušas plašas plantācijas un, lai tās apkoptu, bija nepieciešams liels vergu pulks – ap 1000 cilvēkiem. Tā kā valstij bija jāmaksā nodokļi par katru vergu, tad fazendas īpašnieki atraduši citu risinājumu – izbūvējuši slepenus tuneļus no okeāna krasta līdz pašai mājai. Tuneļos izveidoti arī nelieli kambari, kuros vergi tikuši šķiroti, spīdzināti, daži arī dzīvojuši turpat. Tuneļa izejas atrodamas gan mājās, gan arī blakus esošajā baznīcā – viens no altāra kokgriezuma fragmentiem ir atverams. Nesena zemestrīce atklājusi pie mājas tādu kā pagrabu – vēsturnieki joprojām nevar vienoties, kādam mērķim telpa savulaik kalpojusi.

Izstaigājuši gan māju, gan tuneļus, sākam braukt uz šodienas nakšņošanas vietu Paracas. Tur nonākam jau tumsā, bet var nojaust, ka rīt mūs sagaida smuki skati – okeāns skalojas pie paša hosteļa sliekšņa. Visi kopā paēdam vakariņas – mēs trijatā pasūtam lielāko iespējamo picu, noēdam to un vēl trīs gabalus no kaimiņu picas – mums, atšķirībā no viņiem, ar apetīti viss ir kārtībā. Drīz pēc vakariņām ejam gulēt – jāatgūst iepriekšējās naktīs iekavētais.

39. diena, 2014. gada 12. decembris

Izdevumi: