Manas pirmās brokastis un seviče

Esmu tajā vecumā, kad ballītē nekautrējos aiziet gulēt pirmā. Tā vakar, saguruma mākta, iemigu uzreiz pēc pusnakts, kamēr pārējie vēl krietnu laiku turpināja vakarēšanu. Toties šorīt esmu augšā pirmā. Lai arī ir jau gandrīz pusdeviņi, kopējā telpā ieraugu „pēcballītes” skatu – visur mētājas netīras glāzes un iesākta pārtika. Teorētiski, brokastu galdam jābūt servētam jau no astoņiem rītā, bet nemana ne brokastis, ne Marko.

Lai arī neesam vienojušies par manu lomu brokastu pasniegšanā, sāku aši novākt vakardienas uzdzīves sekas un servēt brokastu galdu. Kad lielākā daļa darbu paveikta, ļaudis sāk mosties. Aši aizskrienu pēc maizes, tad izspiežu apelsīnu sulu. Visi jau ir teju beiguši brokastot, kad no savas istabas parādās miegains Marko. „Tu pagatavoji brokastis?”. Jā. „Maizi nopirki?”. Jā. Viņš kādu brīdi klīst apkārt, tad paziņo, ka esot dikti priecīgs, ka parādījis man, kā sagatavot brokastis. Vispār jau es pati uzprasījos. Sapratis, ka rīta cēliens hostelī rit savu gaitu, Marko atkal pazūd gulēt un parādās tikai ap pusdienas laiku. Viņiem vakar bijis riktīgi „platais” vakars.

Pusdienas Marko nolēmis ieturēt netālajā tirgū, kur gatavojot pirmklasīgu „Seviče” (Ceviche, Cebiche) – kas grib pievienoties? To grib visi un mēs jautrā bariņā satilpstam divos takšos un laižam ēst. Tirgū, kā pie sestdienas, ir pamatīga burzma – nākas pacīnīties par vietu un uzgaidīt, kamēr tiekam pie ēdamā. Jēlā, laima sulā izmērcētā zivs tiešām garšo perfekti, tāpat kā pārējais. Atpakaļceļu mērojam kājām pa šaurajām Surco ieliņām.

Tā kā esmu rukājusi visu rīta cēlienu, Marko saka, ka pārējo dienas daļu varu darīt, ko vēlos. Bet man joprojām ir rakstu parādi, tāpēc atlikušo dienas daļu sēžu ierakusies datorā. Bet nu beidzot klāt ir TAS brīdis, viss ir pabeigts – apsolītie raksti un ikdienas ieraksti. Rīt sākšu jaunu, skaistu dzīvi.

33. diena, 2014. gada 6. decembris

Izdevumi: