Pirmā darbadiena

„Lūdzu, nedari tā!”, Marko saka ar vieglu izmisumu balsī. Un uzreiz vainīgi paskaidro – es esmu tīrības maniaks, man pašam viss jāpārbauda. Labi, labi. Noceļu no plaukta kafijas krūzi un nolieku atpakaļ žāvētājā. Katram savas dīvainības. Šodien esmu nolēmusi visu dienu pavadīt hostelī, lai apgūtu jaunos pienākumus. Iesākumā Marko parāda kā uzklāt brokastu galdu – kur stāv trauki, kur ēdiens. Šeit brokastīs tiek servēta kafija, maize, dažādi ievārījumi, medus, sviests un olīvas. Pēdējās izglābj vismaz manas brokastis, esmu no tiem ļaudīm, kas no rīta neko saldu nevar dabūt iekšā. Un maize ir dievīga – ik rītu Marko sāk ar gājienu uz piemājas maiznīcu, lai iegādātos tikko ceptu maizi.

Kad brokastu galds nokopts, sākas istabu uzkopšana – sākumā jānovāc netīrā gultasveļa un dvieļi, tie jāsaskaita un jānones lejā uz veļas mazgātavu, no turienes jāpaņem izmazgātā un izgludinātā gultasveļa. Tad seko grīdu slaucīšana, mēbeļu tīrīšana, atkritumu urnu iztukšošana. Kad tas paveikts, var sagatavot jaunās gultas. „Es zinu, ka tu visu proti, bet ļauj man parādīt, kā es klāju gultas”, Marko saka un es pēc krūzītes „gadījuma” esmu nolēmusi iesākumā ar iniciatīvu neizcelties.

Cītīgi skatos kā process notiek – Marko lietas dara ļoti rūpīgi un, manuprāt, ļoti lēni. Es no pirmā soļa padaru procesu mazliet efektīvāku un, lai arī daru šo darbu pirmo reizi, man jau tas iznāk ātrāk kā Marko. Esmu pārliecināta, ka viņš pārbaudīs manu veikumu un tieši tā arī notiek. „Kvalitātes kontrole, ja”, es smejos. „Kaut kas uz to pusi”, nosaka Marko un atzīst rezultātu par gana labu esam.

Droši vien man tas viss ātri apniks, bet pagaidām jūtu entuziasmu – šie mazie ikdienas uzdevumi šķiet aizraujoši. Gan uzkopšana, gan iešana uz maizes ceptuvi, sarunas ar sievām veļas mazgātavā un žonglēšana ar veļas kaudzēm augšā lejā.

Kad viss uzkopts, mēs dodamies iepirkties. Pa ceļam Marko izved mani nelielā ekskursijā pa Surco apkaimi – viņš šeit ir dzimis, daudz zina par vietas, kas kādreiz bija slavena ar saviem vīna dārziem, vēsturi. Aizejam arī līdz vietējai daudzstāvu kapsētai – apbedīšanas tradīcijas katrā valstī ir tik atšķirīgas. Es saku Marco, ka latviešiem ir teiciens: „Ja gribi iepazīt kādu tautu, aizej uz tirgu un kapiem”. Šis brīnās.

Nonākuši lielajā veikalā sapērkam hostelim nepieciešamo – virtuves dvieļus, tualetes papīru un tamlīdzīgas lietas. Veikals ir kā vairumtirdzniecības bāze, es izmantoju iespēju, lai lētāk nopirktu ēdamo un dzeramo priekšdienām. Pētu merčendaizingu, cenu zīmes, kasu uzbūvi – ieradumi nemirst pat pēc diviem gadiem.

Šovakar viesi ierodas vēlu, tāpēc vakaru pavadām ar Marko – malkojot alu un runājot par dzīvi. Viņš stāsta, ka hosteļa ideja sākusies ar kaučsērfingu. Viņš aktīvi uzņēmis viesus šajā vietā, kas kādreiz bijis viņa dzīvoklis, līdz vienā brīdī sapratis, ka vairāk laika pavada kopā ar saviem viesiem, nekā tiešajā IT darbā. Un sācis domāt – ja viņam tik ļoti tas patīk, varbūt izdodas ar viesu uzņemšanu pelnīt naudu.

„Es veicu rūpīgu analīzi – pētīju pasaules labākos piemērus, lasīju klientu atsauksmes internetā, apmeklēju citus Limas hosteļus, līdz beidzot sapratu, kādu vietu pats vēlos veidot. Limā visi pārējie hosteļi ir tik līdzīgi – tie ir pārāk vispārēji, pie sienām ir Maču Pikču bildes, viņi piedāvā vienu un to pašu ēdienu, tādu, kādu var dabūt jebkurā pasaules malā. Mans koncepts ir piedāvāt autentisku Limas pieredzi, tāpēc viss šejienes interjers, kā arī brokastis, tajās izmantotie produkti, pieejamās filmas – viss ir vietējā ražojuma”, Marko stāsta. „Es ieguldīju lielu darbu, lai izveidotu šo vietu. Un tad pienāca diena, kad es atvēru hosteli. Un zini kas notika? Neviens neieradās. Pirmo trīs mēnešu laikā man bija trīs viesi. Tad es radikāli mainīju cenu politiku un lietas sāka notikt. Tagad šī vieta ir atpazīta, internetā ir daudz atsauksmes, hostelis ir pieprasīts”.

31. diena, 2014. gada 4. decembris

Izdevumi:

Izdevumi: