Ūdenskritumi, māja kokā un termālie baseini

Izejam kopā ar Ulriku no mājas jau pirms sešiem rītā. Par spīti agrumam, autobuss uz Latakungu ir cilvēku pilns – šejienieši mīl celties agri. Vēlreiz pateicos Ulrikai par silto uzņemšanu un uzticēšanos svešiniecei. „Nav vajadzīgs daudz, lai atpazītu atvērtu sirdi un prātu”, viņa man smaidot saka un apskauj uz atvadām.

No Latagungas dodos uz netālo pilsētiņu Ambato, bet no tās uz mazāku miestiņu – Banos. Džons man bija minējis, ka tā ir feina vieta, ko apmeklēt un, tā kā iegadījos netālu un man kaut kā „jānosit” šī diena, tad nolēmu apskatīties, vai tā ir taisnība. Vakarā man jābūt atpakaļ Kito – esam runājušas satikties ar gruzīnu lidmašīnas ceļa biedreni Irēni.

Banos iebraucu jau deviņos rītā, izkāpju no autobusa, stāvu lietū uz nepazīstamas pilsētas stūra un man ne mazākās sajēgas, ko darīt tālāk. Nolemju sākt ar brokastīm un šauju iekšā pirmajā ielas kafejnīcā. Tavu brīnumu, te strādā arī internets, attiecīgi brokastis ieilgst.

Padarbojusies eju uz ielas un pirmajā tūrisma aģentūrā, kādu te ir desmitiem, apvaicājos – ko šodien tādu skaistu varētu pasākt. Sieviete pieved mani pie plakāta, rāda uz daudzām atrakcijām un saka, ka to visu var izpildīt šodien, maksājot 50 dolārus. Tas man šķiet daudz, kā arī prāts šodien nenesam uz pārāk jestrām aktivitātēm. Vai nevar bildē redzamos ūdenskritumus apskatīt tāpat, nelecot nekur. Jā, kāpēc ne, esot jāsamaksā tikai par transportu. Cik? 5 dolārus. O, tas jau izklausās daudz labāk. Pēc cik ilga laika sāksies brauciens? Pēc 15 minūtēm. Ideāli, „I’m in”.

Jau esmu ierāpusies krāsainā koka braucamkastē un gaidu, kad dosimies ceļā, kad mana auss iesākumā atpazīst krievu valodu, tad uztver saturu: „Djevushka, s vami mozhna poznakomitsa?”. Pagriežu galvu un ieraugu krievu pāri, kuriem prasīju padomu Mindo. Esam ļoti priecīgi viens otru atkal redzēt un, uzzinājuši, ka šis izbrauciens maksā nieka 5 dolārus, viņi spontāni nolemj pievienoties. Man arī jautrāks ceļš ar jauniešiem pļāpājot. To gan nav tik viegli izdarīt, jo braucamrīka aizmugurē novietotā tumba brēc skaļu latino mūziku.

Pa ceļām pieturam pie klints, kurā jāsaskata Jēzus Kristus ģīmis, tad pie kanopi, tad pie vagoniņa, kas brauc uz ūdenskritumiem. Viss notiek ļoti lēnām un ļoti tūristiski. Nevar teikt, ka esam vīlušies, bet nu ir pieredzēti arī interesantāki izbraucieni. Beigās braucamais pietur pie upes – par 1,50 USD papildus (šitā viņiem ir baigā mode – tu samaksā par braucienu, bet visu laiku parādās papildus atrakcijas, par kurām jāpiemaksā „one dollar extra”) var doties pie ūdenskritumiem. Ja jau esam atraukuši, jādodas ir. Jau pēc daždesmit metriem var dzirdēt upes trakošanu un rodas sajūta, ka „tur kaut kam ir jābūt”. Jo tālāk ejam, jo neticamāki skati paveras. Pa šauru trošu tiltiņu nonākam līdz pagriezienam, kur var redzēt stāvu ūdens stabu triecamies zemē. Pa mazām kāpnītēm var nokāpt pat līdz ūdens šaltīm, un vērot kā baltā siena triecas tieši varavīksnē. Tagad gan mums ir mutes ciet – dēļ šī skata bija vērts tiekties šurp.

Iepriekš nebiju par to domājusi, bet, veroties skaistumā, nolemju šo dienu veltīt savai lasītājai un atbalstītājai Martai Svecei, kuras „pasūtījums” bija kartīte no kādas skaistas vietas. Marta man atsūtīja ļoti sirsnīgu ziņu, kurā diezgan precīzi bija aprakstītas sajūtas, rakstot šo blogu. Tā kā – paldies liels, Marta!

Atceļā krievu pāris man izstāsta, ka no šejienes var aizbraukt arī uz „Māju kokā”, kas esot diezgan slavena. Tā kā dīvainas mājas ir viena no manām vājībām, tad sāku apsvērt domu apciemot arī šejienes eksemplāru. Kā gadījies, kā ne – šāda doma izrādās ir vēl pusei mūsu ekskursijas grupai un sarunājam, ka trijos pēcpusdienā vēl par 5 dolāriem mūs aizvedīs uz turieni. Līdz tam ir laiks ieturēt pusdienas un es vaicāju (un saņemu) atļauju pievienoties pārim no Spānijas – Sārai un Ivanam.

Ieturējuši krietnu maltīti vietējā tirgū (3,50 USD), esam pazvilnēt parkā. Ivans aiziet noskaidrot dažus praktiskus jautājumus, mēs ar Sāru paliekam pļāpāt. Sāra stāsta, ka viņiem ir doma rīt doties ekskursijā no šejienes uz Amazones džungļiem – diena maksājot 25 dolārus. Hmm, nav tik dārgi. Man arvien vairāk negribas doties uz Kito, bet gan palikt šeit – šovakar aiziet uz termālajiem baseiniem un rīt braukt uz džungļiem. Irine, kas nezinot, ka neesmu Kito, bija aicinājusi mani pievienoties uz brokastīm, tagad uz manām ziņām neatbild.

Trijos sēžamies minibusiņā, kas mūs aizved kalnā, kurā varam pavērties uz pilsētu no augšas, tad dodamies uz „Māju kokā”. Lai tiktu pie tās, jāsamaksā jau ierastais „one dollar extra”. Samaksājam. Slavenais koks slejas kalna nogāzē un vēl slavenākā māja uzcelta tam pa vidu. Māja gan ir pārāk smalks nosaukums – es teiktu, ka tas drīzāk tāds štābiņš, kādus katrs kārtīgs latviešu nebēdnis savā laikā ir būvējis (vai vismaz mēģinājis uzbūvēt) savā piemājas teritorijā. Mājai abās pusēs atrodas šūpoles, ar kurām var triekties pāri kalnam pretī mākoņiem. Kalna nogāzē, uz vecas riepas pamata, ierīkots tāds neliels pašapkalpošanās kanopi nobrauciens. Viss ir forši, bet mani neliek mierā doma, cik vienkārši ir izveidot kaut ko tādu (skat. ierakstu par Kosmosa kungu). Kalna nogāze nav nemaz tik stāva – daža laba mūsu ieleja ir varenāka, pati māja, kā jau minēju, ir parasts štābiņš, kanopi nobraucienu var uztaisīt jebkurā piemājas piekalnītē.

Ir pāri pieciem, kad atgriežamies Banos. Ieskatos internetā – no Irines joprojām nav ziņu. Viņa ir vienīgais iemesls, kāpēc man šobrīd būtu jādodas uz Kito, bet tā kā man nav pārliecības, ka viņu tur satikšu, tad nolemju palikt tepat un aizsūtu Irinai atvainošanās vēsti.

Iekārtojusies mazā un pieticīgā istabiņā par 10 USD (ar internetu), mazliet atpūšos un parakstu, tad paķeru peldkostīmu un slāju termālo baseinu virzienā. Pie kases lodziņa jau priekšā stāv Sāra ar Ivanu – tā kā sarunājuši būtu. Iekšā satieku arī krievu pāri – šie jau ir beiguši ūdens procedūras un pastāsta man, kur kas atrodas. Pirmajā stāvā ir viskarstākais baseins – + 44 grādi, blakus tam var atžirgt mazās aukstā ūdens tvertnēs. Otrajā stāvā, kas atrodas virs klajas debess, ir trīs baseini – ar aukstu ūdeni, ar vidēji siltu (šodien nedarbojas) un ar vienu, kas ir ķermeņa temperatūrā. Kā vēlāk izrādīsies, tajā sēdēt ir vispatīkamāk.

Viss šejienes ūdens nāk no blakus esošā vulkāna un viss te ir dabisks – gan temperatūra, gan arī pats ūdens, kas ir viegli iebrūnā krāsā. No blakus esošās klints gāžas milzīgs ūdenskritums, ūdens no tā tiek novadīts pa tiešo uz „dušām” – pēc sēdēšanas siltajos baseinos var atvilkt elpu (pareizāk sakot, aizcirst elpu) zem kādas no aukstajām tērcēm. Viss ir brīnišķīgi, izņemot cilvēku daudzumu, kas par spīti darbadienas vakaram, šeit ir ievērojams. Pamērcējušies nepilnas divas stundas, ejam vakariņās.

Sēžam ārā pie baseiniem un kārtojam somas, kad no ēkas iznāk meitene, kas arī bija mūsu šodienas ekskursijā. Viņa jau iesāk iet prom, tad apgriežas un pienāk aprunāties. Amaija arī ir no Spānijas, un spāņi sāk pļāpāt spāniski. Vaicāju, vai Amaija ir ēdusi vakariņās un pēc atbildes „nē”, aicinu pievienoties mums. Viņa piekrīt un ejam vakariņās jau jautrākā bariņā. Ieturam klasikas kompleksās vakariņas – „merienda”. Vakariņas un to biedri ir lieliski, bet man jāpieliek lielas pūles, lai koncentrētos ar sarunām (ok, klausīšanos) spāņu valodā. Agrais rīts un garā diena liek sevi manīt, acis krīt ciet pašas. Atvados un dodos uz savu alu. Pildot vakara mantru, ik pa laikam iesnaužos – diezgan jau bezjēdzīgi, bet izlaist dienu arī nevar. Noskanot pēdējām rindiņām, vienlaicīgi aizveru datoru un acis, un pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem noguļu līdz rītam bez pamošanās.

PIRMAIS. Atklāsme par ikonisku vietu vienkāršo radīšanu.

p.s. Atpakaļejošs sveiciens visiem Mārtiņiem!

Izdevumi:

7. diena, 2014. gada 10. novembris